Pagājušajā nedēļas nogalē trīs dienas pavadīju Tallinā kopā ar 44 jaunajiem florbolistiem vecumā no deviņiem līdz 14 gadiem, tur piedalījāmies starptautiskajā turnīrā «Tallink Floorball». Arī iepriekšējos divus gadus esmu devies viņiem līdzi, bet šogad gandarījums par rezultātiem un bērnu izaugsmi ir krietni lielāks.
Lai tiktu galā ar bērniem, četru kafiju un astoņu paracetamolu vietā man šogad pietika ar vienu tasi un vienu ibumetīnu otrajā dienā, lai «atlaiž» galvu. Tas joks, bet jāteic, ka jaunie sportisti ne tikai florbola laukumā sāk rādīt raksturu un rezultātus, bet arī ārpus tā.
Dzīvojot skolā, vienā zālē ar teju pussimtu bērnu, skaidrs, ka būs liela kņada un trok-snis. Dodoties ēst, runāšana nenorimst ne mirkli, bet, tiklīdz bērniem jāiestiprinās, mutes virinās tikai ēšanai, nevis runāšanai. Ar citām Latvijas komandām bija pretēji – ēdamzālē skaļa bļaustīšanās nerima ne mirkli un notika pat ēdienu kaujas… Arī gulēt ejot, citu vienību pārstāvji sēdēja ēdamzālē, kamēr jaunieši gāza riņķī skolu un «taranēja» tās iemītniekus. Uz treneru aizrādījumiem viņi nereaģēja, un tas ir pats skumjākais.
Ar mūsējiem – baušķeniekiem – tā nebija. Protams, allaž ir daži palaidņi, un netrūka arī pa kādai blēņai, bet ne tik «grandiozas» kā citu komandu jauniešiem. Mūsējie kļuvuši patstāvīgāki, lielie pieskata mazākos, un, lai arī retu reizi sanāk paplēsties, florbola laukumā un ārpus tā jaunie censoņi ir vienoti.
Jāpiekrīt trenera Normunda Gruncka teiktajam, ka šādi braucieni nāk par labu ne tikai sportiskā ziņā, bet arī veicina bērnu patstāvīgumu un spēju risināt dažādas situācijas. Tie ir ļoti audzinoši. Protams, vislielākais gandarījums par U12 grupas zēnu izcīnīto sudrabu.
