Negaidītu sāpju pilna mums, eiropiešiem, izvērtusies Klusā nedēļa… Kultūras un reliģijas svētumu Parīzē piemeklējis postošs ugunsgrēks. Neticami, kā tā varēja notikt, kā tas bija iespējams? Lai kādi būtu tā cēloņi – paviršības sekas vai apzināti īstenots noziegums –, notikušais ir dziļa jo dziļa brūce eiropiešu kultūras apziņā.
Šo reliģijas un arhitektūras pieminekli jo leģendārāku ir darījis franču rakstnieks Viktors Igo. Viņa romāns «Parīzes Dievmātes katedrāle» pasaules literatūrā ir nepārspēts veltījums ne vien mīlestībai, bet arī šai katedrālei un visam, kas tajā dārgs.
«…Kā šīs pasaules vareno, tā arī mūsu, vienkāršo cilvēku, mūžs pilns ļaunuma un labuma. Prieku vienmēr pavada ciešanas,» raksta V. Igo.
Pirmās emocijas – bezspēcība un šoks – neļauj runāt. Kad katastrofa ir tik milzīga, nav jēgas ne vārdam, ne teikumam. Tikai sēras un klusēšana spēj kaut ko pateikt.
Bet par spīti visam, ticība augšāmcelšanās brīnumam ir nākamais, pie kā sāpinātais cilvēks tveras, būdams gatavs ziedot un ziedoties.
Varbūt notikušo tiešām var uztvert kā augstāko spēku brīdinājumu un atgādinājumu, ka neesam ne tik vareni, ne tik visuspēcīgi, kā gribētos. Grūti atzīt, ka notikušais ir apzināti paveikts noziegums, bet ja nu tas ir Eiropas «11. septembris»? Iespējams, ļaunums ir kā tūkstošveidis, visur klātesošs – nogaida un atrod pareizo brīdi, lai atgādinātu par sevi. Vai esam garīgi tik nobrieduši, lai to atzītu un pieņemtu, un tādējādi kļūtu stiprāki?
Esmeraldas un Kvazimodo dvēseļu patvērums un mājvieta ir sapostīta, un tomēr zvani skanēja mīlestībai, sāpēm un augšāmcelšanās brīnumam. Lai Lieldienu rīts mums dod jaunu garīgu spēku, ticību un mīlestību!
