Novadniece Laima Grigone pērn atgriezās Latvijā pēc studijām Anglijā, kopā ar māsu Lāsmu nodibināja radošo apvienību «Spāres» un Rundāles novada Svitenē sāka iekārtot atvērtā tipa keramikas studiju. No 1. februāra Laima ir veidošanas pedagoģe Bauskas mākslas skolā.
Vai lēmums izvēlēties mākslu kā profesiju bija spontāns vai iepriekš labi pārdomāts?
– Skolas gados nebiju apsvērusi iespēju mākslu izvēlēties kā profesiju. Tāpēc ceļš uz mākslu joprojām man šķiet nedaudz mistisks, un tikai tagad punktiņi manā zvaigžņu kartē sāk acu priekšā savienoties. Rīgas Valsts 1. ģimnāzija bija brīnišķīga vieta, kur mācīties, – būt starp cilvēkiem, kas novērtē zināšanas un kuriem mācības ir prieks, bet, lai arī kā man patika uzzināt to vienīgo pareizo atbildi, kas ir iespējama matemātikā, zināju, ka nevēlos pavadīt dzīvi skaitļos.
Kādēļ nolēmi studēt Lielbritānijā?
– Galvenais iemesls bija saprotamā Lielbritānijas augstskolu sistēma, viss ir ļoti sakārtots, prasības skaidras. Arī angļu valodas zināšanas man bija daudz labākas nekā franču. Uzņemšanas prasības bija intervija – kā internacionālā studente varēju uz to nebraukt, portfolio, motivācijas vēstule, rekomendācijas, valodas tests un augsts vērtējums vidusskolas eksāmenos.
Pirmajā semestrī tiek «izskriets» cauri dažādiem mākslas un dizaina virzieniem. Tā ir zīmēšana, gleznošana, grafika, tēlniecība, video un animācija, konceptuālā māksla, 3D dizains, vizuālā komunikācija, modes dizains, tekstils, fotogrāfija. Tas notiek īsu, radošu projektu veidā, ar dažām ievadnodarbībām. Paralēli reizi nedēļā ir teorijas diena par mākslas vēsturi un tagadni, dažādiem konceptiem, idejām.
Otrajā semestrī bija jāizvēlas viena no četrām nodaļām. Es izraudzījos 3D dizainu, kas nozīmē telpisku, reālu priekšmetu radīšanu. Par šo kursu biju nedaudz vīlusies, jo neiemācījos tik daudz praktisku iemaņu, kā biju iedomājusies. Kurss vairāk domāts radošā gara aktivizēšanai un portfolio sagatavošanai, nevis īstu iemaņu gūšanai un šo funkciju pilda lieliski. Tomēr bez šīs pieredzes nebūtu nokļuvusi nākamajā studiju vietā.
Pastāsti par bakalaura studijām Falmutas Universitātē!
– Pēc sagatavošanas kursiem Oksfordas Brūksas Universitātē iestājos Falmutas Universitātē, izvēloties modernās amatniecības kursu. Tā ir lietišķās mākslas un dizaina programma. Kursa pamatievirze ir dažādu materiālu iepazīšana. Tas ir māls, koks, stikls, metāls un plastmasa. Mācījāmies izmantot dažādus darbarīkus un instrumentus: lāzergriezējus, ar datoru vadāmas digitālās frēzes, metāla liešanas iekārtas, vairāk nekā desmit dažādas krāsnis māla un stikla priekšmetu apdedzināšanai. Galvenais akcents bija radošas, praktiskas nodarbības, nevis teorija. To apguvām vienu reizi nedēļā. Pārējais laiks ir katra studenta ziņā, lai patstāvīgi attīstītu sava projektu koncepciju, dizainu un praktiskās iemaņas.
Parasti šāda veida kursos otrajā gadā ir jāspecializējas vienā no materiāliem, bet mums ļāva izmantot materiālu kombinācijas. Studiju laikā bija daudz iespēju sadarboties ar pasūtītājiem, parādīt darbus ne tikai noslēgtajā universitātes vidē, bet arī plašākai publikai. Trijos studiju gados esmu piedalījusies desmit izstādēs.
Vai savā kursā biji vienīgā studente no Latvijas?
– Iepazīstoties ar kursabiedriem, atklāju, ka tikai es un nu mana labākā draudzene bulgāriete Presiana nav no Lielbritānijas. Tā kā Falmutas Universitāte Kornvolā ir ļoti tālu no Londonas, tur nav īpaši daudz ārzemju studentu – tikai pieci procenti. Taču latvieši bija arī tur! Mums bija viena liela sanākšana ar biezpienu, rupjmaizi, siļķēm, «Prāta vētru» un sarkanbaltsarkaniem lūpu krāsas karogiem uz sejām.
Kādi iespaidi palikuši par Kornvolu?
– Kornvola izsenis tiek uzskatīta par iedvesmas vietu radošo industriju pārstāvjiem, un tur apmetušies ļoti daudzi mākslinieki un alternatīvi domājoši cilvēki. Es ieraudzīju perfektu kombināciju starp pilsētu un laukiem – maza, dabas ieskauta pilsētiņa, netālu Atlantijas okeāns. Universitātes 3500 radošie studenti un daudzie interesantie ļaudis, kas pilsētu izvēlējušies par savām mājām, radīja ļoti stimulējošu vidi. Man ārkārtīgi patika šī dažādība, iepazinos ar neparastiem ļaudīm, piemēram, vīrieti, kurš ikdienā vāc jūraszāles, bet brīvajā laikā vada labdarības organizāciju Indonēzijas lietusmežu glābšanai, slaveno, ekscentrisko skulptoru Timu Šovu, puisi, kurš viens pats burā pāri okeāniem, meiteni, kas ceļ ģeokupolu. Cilvēki tur ir ārkārtīgi atvērti un brīvi domājoši. Man bija laime strādāt praksē pie kinētiskā skulptora Karlosa Zapatas, kurš mani ieveda radošajā kvartālā. Tajā pulcējās nedaudz bohēmiska sabiedrība. Līdz rīta gaismai svinot dzīvi ne tikai ar saviem vienaudžiem, bet arī ar vecākiem ļaudīm, es sapratu, ka ir iespējams būt jaunam, esot vecam.
Domāju, ka arī es iekļāvos alternatīvo iedzīvotāju vidū. Pirmos divus gadus dzīvoju treilerā lamu fermā. Pēc tam uzcēlu savu kirgīzu stila jurtu, kurā kopā ar draudzeni Presianu dzīvojām studiju pēdējos mēnešos. Uz universitāti braucu ar antīku «Yamaha» motociklu.
Kornvolā bija daudz iespēju pievērsties dažādiem sporta veidiem un interešu izglītībai, ko organizē studentu grupas. Pievienojos alpīnistu grupai, lai ik nedēļu dotos izbraukumos uz Kornvolas klintīm. Apmeklēju jogu, izmēģināju burāšanu. Pilnīgi bez maksas, jo tur divas reizes nedēļā notiek sacensības un vajadzīga komanda. Mācījos sērfot.
Vai studiju laikā strādāji?
– Oksfordā strādāju par viesmīli, bet Falmuta ir tik maza, un strādātgribošo studentu tik daudz, ka līdzīgu darbu nevarēju atrast. Par laimi, universitātē to apzinās, tāpēc visi darbi tiek piedāvāti pašu studentiem – gan universitātes veikalā, gan printēšanas un iespiešanas telpā, gan par bibliotekāriem, apkopējiem. Lielbritānijā universitāte ir kā uzņēmums, kam vajadzīgs pamatīgs mārketings. Man piedāvāja tā dēvētā vēstnieka darbu. Palīdzēju pasniedzējiem intervijās ar topošajiem studentiem, vadīju viņiem un viņu vecākiem ekskursijas pa plašo universitātes teritoriju. No studentu asociācijas braucām uz reģiona sākumskolām un pamatskolām, stāstījām jauniešiem par universitāti, vadījām radošās nodarbības.
Kādi ir tavi nākotnes nodomi?
– Tie noteikti ir saistīti ar Latviju, bet nu skatos uz pasauli ar daudz plašāk atvērtām acīm. Esmu patriote, bet tajā pašā laikā domāju: ja man kaimiņos ievāktos ķīniešu pāris, es ietu pie viņiem dzert tēju un priecātos.
Ar māsu Lāsmu – arhitekti – esam nodibinājušas radošo apvienību «Spāres» un ieguvušas Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai atbalstu aprīkojuma iegādei. Pašlaik spraigi rit remontdarbi senajā ķieģeļu mājā Rundāles novada Svitenē, kur abas ar māsu uzaugām. Šī māja ilgi stāvējusi tukša, bet nu ar vecāku dāsnu atbalstu top radošā darbnīca «Mālotava». Gribu ienest kaut nedaudz no tās radošās gaisotnes, ko baudīju universitātes laikā, tāpēc veidosim atvērtā tipa studiju, un jau martā pie mums viesosies mana kursabiedrene Elizabete Simpsone, kura nodarbojas ar eksperimentālo keramiku. Pavasarī būs «Mālotavas» atvēršanas svētki.
Britu keramiķis un filozofs Edmunds de Vāls ar rokām darinātus traukus salīdzināja ar Trojas zirgu. Tā ir māksla, kas mūsu ikdienu padara skaistāku.
LAIMA GRIGONE
Mācījusies Bauskas 1. vidusskolā, absolvējusi Bauskas mākslas skolu.
Beigusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju.
Ieguvusi fotogrāfes sertifikātu Birutas Mageles starptautiskajā stilistu skolā.
Absolvējusi Falmutas Universitāti Lielbritānijā ar bakalaura grādu modernās amatniecības specialitātē.
