Māmiņas, bērni un lielā politika
Eiropas Savienības ārējā robeža ir kā zedeņu žogs starp divām laucinieku sētām. To mēs visi jau pāris nedēļu redzam, kad bēgļu plūsma pieaug. Neesmu politoloģe vai politikā izglītota persona, lai šo fenomenu komentētu, analizētu vai – vēl trakāk – prātotu par Balkrievijas prezidenta lomu vispārējā haosā.
Taču esmu cilvēks ar savām domām, izjūtām un attieksmi. Un neviens man nav aizliedzis ar to dalīties. Arī mēs, latvieši, savulaik – Otrā pasaules kara laikā vai pirms valsts okupācijas – bijām bēgļi. Un nevienam tā jauki, plūstoši neizdevās iekārtoties mītnes zemēs. Bet mums izdevās pierādīt savu garīgo spēku un motivāciju. Gandrīz visiem. Latviešu izcilākais aspekts bija labā izglītība, kas arī veicināja spēju pielāgoties jebkādiem apstākļiem; arī reliģijas un laicīgo spēku simbioze.
Un tās valstis, kas sākumā latviešu bēgļus it kā žēlīgi uzņēma, vēlāk ne tikai novērtēja, bet pat «apzeltīja» viņu nopelnus. Iesaku izlasīt, piemēram, Laimas Kotas (Muktupāvelas) lielisko grāmatu par trimdas rakstnieku Anšlavu Eglīti «Cilvēks ar zilo putnu».
Jā, saprotu, ka pašreizējo Austrumu bēgļu kontingents ir pavisam citāds. Pārsvarā jauni vīrieši, kam dažreiz līdzi omīte vai sieva ar maziem bērniņiem. Taču nepiekrītu tam briesmīgajam apgalvojumam, ka ikviens Tuvo Austrumu jauns vīrietis uztverams kā terora aktu potenciāls plānotājs. Man arī gribētos, lai mūsu robežsargi padomātu, ka ikviena sadursme pašlaik notiek nevis ideju, bet kultūru līmenī. Lai tās Austrumu omītes, jaunās māmiņas un bērnus kaut kā pasaudzētu!
