Kovidlaika nostalģija
Meklējot fotogrāfijas, atvēru 2018. gada dambretes turnīru sacensību mapi. Uz brīdi apstulbu. Sāku skaitīt, nojuku un tad klusi padomāju: «Redz, bija arī tādi laiki!» Tas patiesībā nebija nemaz tik sen.
Katrs no gadiem man ir atsevišķā mapē, un arī šī mape ir sadalīta vēl četrās daļās – ziema, pavasaris, vasara, rudens. Ziemā
18 turnīri, pavasarī 12, vasarā, kā vienmēr, mazāk – pieci, rudenī – 32. Un tie ir tikai tie, kurus pats esmu fotografējis vai kāds cits bildes atsūtījis. Daudz bija Māra Berga organizēto turnīru, starptautisko sacensību, dažādu vietējo aktivitāšu. Kā toreiz skaitījām – dažs labs bija pamanījies piedalīties vairāk nekā 40 sacensībās. Šogad mapītes knapi pāri desmit.
It kā liekas, ka varbūt bija pat par traku, – nu kur tik daudz dažādu sacensību, turklāt to skaitā tādas, kas ilga trīs un pat vairāk dienu. Tajā pašā laikā nostalģija pēc tiem laikiem ir spēcīga, jo agrāk rudenī un ziemā Māra Berga rīkotajos turnīros, kas varēja būt pat divi vai trīs vienā nedēļā, piedalījās ļoti dažādi cilvēki, ieradās dažādas personības ar saviem plāniem, mērķiem un sapņiem.
Aktivitātes iedvesmoja, vilka līdzi, deva enerģiju un ļāva iet un paveikt vairāk lietu. Tagad paskaties uz apkārt notiekošo un ceri, ka nepakļausimies tādam lēnākam un mierīgākam ritam, ka izdosies saglabāt daudz aktivitāšu un notikumu, kas bija jau tradicionāli vēl 2019. gadā.
Pieļauju, ka šādas izjūtas nav tikai dambretē. Atliek novēlēt ikvienam, lai izdodas savākt sevī spēkus, enerģiju un pamazām, par spīti visiem šķēršļiem, atsākt darboties tāpat kā pirms diviem gadiem, lai var savākties un atkal iet tālāk, domāt par attīstību, nevis tikai klusi paskumt, kā brīžiem sanāk, par pavisam nesenajiem laikiem.
