Vieta dažādībai
Lasītājas tālruņa zvans «Bauskas Dzīves» redakcijā: «Ļoti brīnos, ka tādi raksti kā «Vārds stiprina, ārstē un kaitina» vispār tiek likti avīzē un turklāt vēl otrajā lappusē! [..] pēc tā, kā teksts ir uzrakstīts, to nevar uzrakstīt un izteikt tante, kas dzīvo vienatnē kaut kur laukos. Pārāk gudri un pārāk korekti viss ir pateikts. Kāpēc tad šis vēstules autors neparakstījās ar savu vārdu? Skaidri redzams, ka tas ir žurnālistu sagatavots raksts un avīze ar šādu publikāciju vēršas pret valdību, kas cīnās, lai apkarotu šo briesmīgo slimību. Ja šajā pašā avīzē ir ielikti rezultāti, kura valsts kurā vietā atrodas saistībā ar «Covid-19» potēšanos, un ja Latvija ir trešā no apakšas, ielikt tādu rakstu, kas aicina nepotēties, un vēl piedevām 2. lappusē, tas ir noziegums.»
Paldies lasītājai par šo viedokli! Bet tas prasās pēc komentāra. Demokrātija ir dažādībā, un kādu vēstuļu un pausto domu aizliegšana ir cenzūra, pret ko iestājas Latvija kā Eiropas Savienības valsts un «Bauskas Dzīve» kā neatkarīgs laikraksts. Galīgi vietā nav pārmetums par to, ka iedzīvotājas vēstule publicēta «pie tam vēl otrajā lappusē». Tā ir speciāli atvēlēta viedokļiem un vēstulēm, jo mēs stingri ievērojam profesionālu pieeju žurnālistikā, nodalot viedokļus no ziņām un faktiem. Fakti ir kundzes minētā ES valstu vakcinācijas aktivitātes tabula, bet vēstule nav ne ziņa, ne fakts, tās ir baušķenieces domas.
Gluži patiesība nav, ka minētā vēstule aicina nepotēties, tā šādu aicinājumu nesatur. Un pilnīgi nepatiess ir apgalvojums, ka vēstule ir žurnālistu raksts. Cienījamie lasītāji, jūsu vidū ir tik daudzi kritiski vērīgi, izglītoti un inteliģenti, kas māk izteikties un rakstīt labā latviešu valodā, par šādām jūsu vēstulēm «Bauskas Dzīve» ir pateicīga! Tālab nevajadzētu līdzcilvēkus vērtēt tik zemu un domāt, ka redakcijas žurnālistiem ir vēl laiks vēstules citu vietā sacerēt. Nē, mums tam nav ne laika, ne vajadzības, un mēs to nedarām. Un visbeidzot – kāpēc autore neparakstījās ar savu vārdu? Kundze, kura piezvanīja uz laikraksta redakciju un pauda savu sašutumu, tā arī nestādījās priekšā, tikai atšķirībā no viņas, vēstules autores vārds un adrese redakcijai zināma, bet viņa to lūdza neizpaust, lai kāds nevērstos pret viņu. Diemžēl sabiedrībā iecietība sāk zust, mēs esam pārtraukuši mierīgi uzklausīt citu viedokļus, negribam pieņemt, ka visi nedomājam vienādi.
Diskutēsim, pārliecināsim cits citu bez dūrēm! Manas draudzenes vecmāmiņai jau sen, sen bija teiciens: «Visādi cilvēki ir, un visādus, meitiņ, vajag!» Kaut mēs spētu saglabāt šādu viedumu!
