Nosargāt cilvēcību
Dālijas cēlā nolemtībā gaida pirmos dzeldīgos rudens pieskārienus. Gaisā šaudās sīkputnu bariņi. Pa kādai vēl manāmas bezdelīgas, jau vēls, – pasteidzieties! Jums taču ir, kurp doties, – tālu projām, tālu no draudošā sniega un ledus.
Zemgales līdzenums rītos kā aizsnaudies, miglas miegi acīs turas ilgi, un tikai ar pirmajiem saules stariem tās atveras pavisam – te zaļas, te brūnas, te dzeltainas. Zemes atdotais tiks godāts un godāsies Miķeļdienā.
Ar ko viens otru godāsim mēs, sašķeltībā un izolācijā dzīvojošie? Lielais kopābūšanas spēks dziest un izplēn (vai jau?). Tā vietā tiek piedāvāti digitāli surogāti kā «jaunās pasaules» vērtības un brīvības. Reglamentu pinekļos jau pinas paši to radītāji, taču top arvien jauni šķelšanas ieroči un metodes. Ciešāk ieskatoties dažu «sludinātāju» sejās, kas mūs uzrunā no TV ekrāna, reizēm kļūst baisi, bet vēl baisāk kļūst, kad dzirdi, kā viņu paustais atbalsojas «brīvajos mikrofonos» un citās platformās, kur ļauts izteikties neierobežoti…
Pirms kāda laika daļa sabiedrības aizrāvās ar izlaušanās spēlēm. Šķiet, nu spēle kļuvusi par īstenību un īstenība – par spēli, kurā jāmeklē atslēgas un apslēptie pavedieni, lai izdzīvotu. Vai mēs pratīsim atrast izeju, lai cilvēcības virzienā ietu visi kopā, vai arī sarīdīti un sanaidoti izklīdīsim un nomaldīsimies no cilvēcības takas pavisam?
Varbūt līdzīgi kā divi mākslinieki valmierieši Indra un Ivars Ceriņi arī mēs spējam radīt katrs savu Neoniju – fantāzijas un sapņu zemi, «kurā valda miers, saticība un harmonija; kurā mīt patiesība bez meliem… ir labestība, nav ļaunuma… kurā ir mīlestība, nav naida… kur ir veselība, nav slimības… kur ir tikai prieks bez bēdām.(..) un ticība palīdz izdzīvot, kad pasaule apkārt sagrūst.»
