Kam mēs strādājam – cilvēkiem vai noteikumiem?
Rakstot avīzei publikācijas par ceļiem, ļoti bieži sanāk lūgt komentāru valsts iestādēm par ceļu stāvokli, tie dažādos gadalaikos ir vai nu bedraini, vai aizputināti, vai kā tikko – slideni.
Zvana iedzīvotāji, redzu ierakstus sociālajos tīklos, un ļoti bieži sanāk atbildēt teju neko. Īsti neredzu atšķirību starp nekā uzrakstīšanu vai neatbildēšanu un to teikumu, ko «Bauskas Dzīvei» sūta sabiedrisko attiecību nodaļas, – «mēs pildām Ministru kabineta noteikto». Tas drīzāk, manuprāt, parāda, cik ļoti viss ir vienalga.
Šis teikums «mēs pildām Ministru kabineta noteikto» tiek papildināts ar auto klašu uzskaitījumu, ar ko atbildīgās personas nemitīgi atgaiņājas. Bauskas novadā A klases autoceļš ir viens, bet B klases autoceļi mūsu novadā ir izteiktā mazākumā. Ko tas nozīmē? Pārējiem C un zemākas klases autoceļiem nav normēts laiks autoceļa brauktuves kaisīšanai ar pretslīdes materiālu. Lasot šo teikumu, ir pilnīgi saprotams, ka ar pretslīdes materiālu apstrādāt brauktuves «Latvijas Autoceļu uzturētājs» var, bet tā nav noteikta prasība. Tas pats ir ar rievu izveidošanu sasalušā vai piebrauktā sniegā uz ceļa. Bet braukt uz darbu vajag tāpat, zemniekiem un citiem uzņēmējiem uz priekšu jātiek arī, neskatoties uz slideniem ceļiem.
Katrs dara savu darbu, un, kā man nesen intervijā pārliecināti sacīja kāds uzņēmējs, – slidenais ceļš nav attaisnojums nedarīt. Tikai gribētos redzēt, lai tas, par ko nodokļos ceļu uzturēšanai maksā kā pilsētā, tā laukos dzīvojošie, ir līdzvērtīgs. Skaidrs, ka pilsētnieki lielākoties pamodīsies ar notīrītu ceļu, bet normāli būtu, ja drošs ceļš uz darbu, skolu no kāda ciema būtu arī cilvēkiem, kas nedzīvo pilsētā. Galu galā noteikumi ir tikai minimālā prasība, kas ir jāizpilda. Labs pārvaldītājs taču ziemas tehniku var aizvest arī uz tiem ceļiem, kur tas nav obligāti jādara. Mēs katrs gribētu dzīvot ar nelielām ērtībām, lai kurā Latvijas malā mēs būtu.
