Pārbaudījumu lēnais laiks
Jau gandrīz gadu mācāmies dzīvot lēnajā laikā. Arvien skaudrāk apzināmies, cik tas ir grūti. Dažreiz robeža starp izmisumu, situācijas pieņemšanu vai noliegumu atgādina trauslu ledu. Tāpēc, ka lēnais laiks nav pašu labprātīgi izraudzīts eksperiments, bet no mums neatkarīgu cēloņu un seku kamols, ko visas valstis un valdības pūlas kaut kā atšķetināt.
Nepilnu gadu mēs dzīvojam sirreālajā pandēmijas periodā, kad reizēm «nejēdzīga pagātne šķiet labāka par nezināmu nākotni». Tas ir Jura Rubeņa citāts, ko pierakstīju pagājušā gada nogalē, klausoties viņa izcilo videolekciju «Mūžīgi derīgā vakcīna vai Ziemassvētku krīze?». Domāju, ka lekcija joprojām atrodama kanālā «Youtube». Ļoti iesaku noklausīties. Tas ir dziļš, teoloģiski un filozofiski izsvērts vēstījums par krīzēm civilizācijas vēsturē un ikkatra cilvēka dzīvē. Savā mājsaimniecībā, Jauno gadu sagaidot kopā ar kaķi, es pat otrreiz noklausījos šo videoierakstu. Man palīdzēja…
Apzīmējums «lēnais laiks», ko ieviesa 21. gadsimta sociālantropologi, nozīmē mūsu laikmeta neprātīgo steigu un nemieru samērot ar cilvēka iekšējiem ritmiem. Pat visaktīvākajiem tas atšķiras no bioloģiskā ritma. Bet tagad simtiem tūkstošu Latvijas cilvēku līdz spēku izsīkumam strādā valsts stratēģiski svarīgos dienestos un vēl darbojošos uzņēmumos, un tāda prātošana par lēno laiku viņiem nudien varētu šķist zaimojoša. Bet viņiem varam palīdzēt ar vienīgajiem rīkiem, kas mums pieejami.
Tā ir attieksme, sapratne un pateicība. Kaut vai domās. Kaut vai arī tad, ja šo cilvēku darbība un rīcība neskar katru personīgi, bet vispārinājumā ir ļoti nozīmīga sabiedrībai un netieši atvieglo šī dīvainā laika pārbaudījumus. Slikti policisti, robežsargi, pavirši ārsti, nejēdzīgi skolotāji un stulba valdība ir teju vai vienīgās ziņu portālu un sociālo tīklu komentētāju tēmas. Bet es neticu, ka tāda ir mana tauta.
