Laika vērtība
Ne viens vien, iespējams, vēl atceras pasta nodaļu Rīgas ielā Bauskā, kurā darbojās telefona centrāle. Lai piezvanītu uz kādu Latvijas pilsētu, vajadzēja tur ierasties, pieteikt tālsarunu un uzgaidīt rindā, dažreiz garākā, citkārt īsākā. Turklāt laiks bija limitēts un par maksu. Ja aizrunājās ilgāk, telefonistei vajadzēja apstiprinājumu, ka sarunu gribam turpināt un par to samaksāsim, un darbiniece «štepseli» neatvienoja. Šīs minūtes parasti bija ļoti gaidītas un vērtīgas. Lai gan allaž gadījās, ka vēl kāds sakāmais aizmirsies.
Kad 80. gadu vidū sāku strādāt izdevniecībā, redakcijas vadītāja pamācīja telefonsarunu kultūras pamatlietas. Piemēram, jautājums, kurā zvanīsi kolēģim, jāpārdomā, lai izteiksme būtu precīza un lietišķa. Ja nepieciešams lietas pārrunāt klātienē, iepriekš piezvani, norunā laiku un koncentrējies tematam. Tā tu izrādīsi cieņu cilvēkam un viņa laika resursiem… Izklausās kaut kā arhaiski, vai ne? Nevēlos apgalvot, ka tagad cilvēki negribētu vai neprastu rīkoties līdzīgi.
Nevar salīdzināt toreiz pieejamos komunikācijas līdzekļus ar mūsdienu iespējām, taču viens aspekts ir absolūti nepieciešams arī tagad – cieņa pret savu un citu cilvēku laiku. Izpratne par laika patieso vērtību, tā unikalitāti un neatgriezeniskumu nāk ar gadiem, bet varbūt ne visiem. Tehnoloģijas mums it kā iedevušas bezmaksas un bezlimita laiku sarunām, saziņai, informācijai, bet varbūt patiesībā tas ir laika viltojums, šķietamība, ka viss un visi esam aizsniedzami, tuvu, tepat līdzās. Bieži gadās pārliecināties, ka, piemēram, īsziņa var kļūt par vislielāko pārpratumu cēloni gan personīgā, gan profesionālā jomā. Telefons, šī velnišķīgā ierīce, ko lietojam mēs un kura lieto mūs gandrīz visu diennakti, ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu un darba līdzekli. Bet tas nemaina mūsu rīcībā esošā laika unikālo vērtību, un atliek vien to respektēt visos attiecību līmeņos.
