Tukšvārdības īstā seja
Atceros literatūras skolotājas labojumus savā latviešu valodas sacerējumu burtnīcā. Ar sarkanu nosvītrots teksts un blakus komentārs: tukšvārdība, liekvārdība… un atzīme – trekns trijnieks, pēc toreizējās sistēmas – ļoti viduvējs vērtējums. Vēl gadījās lasīt piezīmes, ka uzrakstītais neatbilst saliktajam plānam vai otrādi…
Paziņu vidū arvien vairāk sastopu cilvēkus, kas atzīstas, ka ziņas vairs neskatās un neklausās. Kāpēc? Viens no iemesliem – nomācoša vienveidība: «covidiādei» tagad pievienojusies «lembergiāde», kas nu atsākusies ar jaunu sparu. Pāris dienu no Latvijas ziņām vari atslēgties un saproti, ka nekas nav nokavēts. Varbūt izklausās nedaudz pārspīlēti, bet pārmaiņas minimālas, tikai testēto, mirušo un vakcinēto statistikā… Vēl varam mēģināt paklausīties, piemēram, finanšu speciālistu un ierēdņu diskusiju par Eiropas naudas lietojumu mūsu valstī. Brīnies vien, kā dažs «taurētājs», izbijis kultūras ministrs, kļuvis par neaizvietojamu finanšu lietpratēju. Klausos runātājos un saprotu, ka nevaru uztvert nevienu loģisku domu, par koncepciju nerunājot. Labi, mana problēma, finanšu joma nav manējā, bet tomēr valsts radio intervijā gribas dzirdēt kaut ko tautai saprotamu.
Diemžēl ir izaugusi ierēdņu un politiķu paaudze, kas perfekti apguvusi «nekā nepateikšanas» mākslu. Kurā skolā to māca? Izklausās taču tik daiļi: «pēc manā rīcībā esošās informācijas», «manā rīcībā šādas informācijas nav», «pie tā tiek strādāts», «lieta pašlaik ir procesā»… un tā bez gala. Tiklīdz jautājums prasa atbildību, mēs itin veikli tiekam pabaroti ar tukšvārdību, aiz kuras faktiski tiek slēpta bezatbildība un kompetences trūkums.
Reizi četros gados pār mums nolīst solījumu zvaigžņu lietus, paiet laiks, un kādreizējie spīdekļi ir izdzisuši, bet to vietā neglābjami nāk jauni.
