Porcelāns trausls un stikls
Jo vecāks kļūsti, jo skaudrāk apzinies īstenību. Bez ilūziju spoguļiem. Runāju tikai par sevi, nemēģinot izjūtas vispārināt. Krievu estrādes dīva Alla Pugačova jaunībā iedziedāja neaizmirstamu nopietnas mūzikas ciklu ar izcila dzejnieka tekstiem. Neprotu pienācīgi iztulkot, bet romancei par to, ka diendienā no mums aiziet cilvēki un draugi, ir un vienmēr būs mūžības neizzūdošo vērtību filozofisks konteksts. Mūsu avīzē piektdien izlasīju bezpersonisku (piedodiet!) Rundāles pils muzeja līdzjūtību tuviniekiem, Maijai Baņķierei aizejot mūžībā. Manu pārdomu turpmākais teksts ir pastāstīt, kas bija Maija – trauslā stikla un porcelāna vadošā restauratore Latvijā. Rundāles pils muzeja visas rekonstruētās un restaurētās lustras, hercogu un prinču pēcteču dāvinātās servīzes ir Maijas izlolotas. Atjaunotas tādā veidā, ka šķiet – vienmēr tādas bijušas.
Savulaik man bija iespēja intervēt stikla un porcelāna restauratori Maiju Baņķieri. Viņa – savas jomas «guru» – mulsa par uzmanību. Bet tā jau notiek, zinu, kad cilvēks visu mūžu lielā noslēgtībā velta savu dzīvi galvenajai misijai. Darbam, kas ir piepildījums. Darbam, kur nevajag svešas acis un jautājumus. Tāpēc, ka viņas dzīve ir trauslais stikls un porcelāns.
Arī Rundāles pils muzeja lielajos reprezentācijas sarīkojumos Maija vienmēr bikli stāvēja maliņā. Apzinādamās, ka Rundāles pils pašreizējais veidols ir ne tikai viņas, bet arī kolēģu un domubiedru neticami ilga un pašaizliedzīga darba īstenojums.
Ir pasakas un reāli notikumi, kad dzīvesbiedri ar ļoti mazu laika distanci gandrīz kopā aiziet mūžībā. Tāds ir arī restauratores Maijas Baņķieres un viņas vīra – Rundāles pils muzeja pētnieka, eksperta Leopolda Mārča Kļaviņa – stāsts. Viņi dzīvoja laimīgi un satikās mūžībā… Bet ļoti vajadzētu, lai viņi abi neizgaistu mūsu 20. – 21. gadsimta vēstures miglājos.
