Ar cilvēcību un humoru
Neziņas, stresa, traģisku zaudējumu, daudzu pārmaiņu, jaunu prasmju, atziņu pilns gads rokrokā ar koronavīrusa raisītām blaknēm ir aizvadīts. Gadu izturējām – cilvēks var panest daudz, cilvēks spēj adaptēties un pierast tikpat kā pie visa. Tomēr šī nemitīgā «nešana» un pieradums raisa nogurumu, kas krājas un krājas…
Var uz šo gadu paskatīties ar ironiju, jo paradoksu bez gala. Sunim zābaciņus var nopirkt, bet bērnam un vecmammai – ne. Frizētavā matus man nokrāsoja, bet uzacis nokrāsot valdība neļauj, friziere teic: «Es neko nedrīkstu jūsu sejai darīt, citādi mani sodīs.» Vīriešiem savukārt drīkst matus apgriezt un bārdu arī piepucēt atļauts, jo tas viss kopā skaitoties griešana.
Kāds mans draugs, kurš mīt Taizemē, nevar doties uz dzimto Zviedriju, jo viņiem izdalītas vakcinācijas pases, tikai vakcīnu nav. Ak, pasaulīt, cik tevī maz atšķirīgā! Mums izveidots dārgs Vakcinācijas birojs, tik vakcīnu nav.
«BENU Aptiekas» un kompānijas «GEMIUS» veiktā aptauja liecina, ka alkoholu kopš «Covid-19» sākuma kopumā biežāk lieto 18% aptaujāto. Nu ja, ko gan citu darīt? Vai nu dzert, vai grāmatas lasīt. Nē, ir vēl viena koronavīrusa dota zelta dāvana – iespēja apbraukāt un apstaigāt Latviju.
Daudzi jūsmo par attālināto darbu un mācībām, esot «tik kruti» astoņas un vairāk stundas sēdēt pie datoriem, tālruņiem, apgūt jaunas programmas, iemaņas, sarunāties «čatos», kā arī satikties «Zoom» un citās platformās… Šis ir it kā tas pozitīvais ieguvums no pandēmijas laika (jāatzīst, ja nebūtu IT, viss laikam gan apstātos). Tomēr nedzīvoju ilūzijās, ka cilvēkam, kurš ir bioloģiska un sabiedriska būtne, šis viss nāk par labu. Paziņa jau stāsta, ka meitas klasesbiedrene nevarot uzkāpt pauguriņā bez trīsreizējas apstāšanās un aizdusas, jo augas dienas, pat mācībstundu laiku, pavada gultā ar datoru klēpī.
Ko darīt? Dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgi, nenolaižot rokas, nezaudējot cilvēcību un humoru.
