Spožā «papīra» vilinājums un slazds
Mūsu uzmanība ir resurss – tas ir laiks un nauda, reizēm arī sirdsmiers, veselība vai tās trūkums. Vajadzīga spoža izkārtne, neona burti, šokējoša reklāma vai vismaz mirdzošs, košs ietinamais papīrs, lai panāktu vēlamo. Visi taču grib skaistu ārieni, nereti saturu atstājot kā otršķirīgu «preci». Tā veikalos vakuuma iepakojumā ar skaistiem uzrakstiem gaida «mājas» desas… Kāpēc zemnieki, mājražotāji pret to neprotestē?! Tā ir ēdiena «mirāža» izsalkušam vēderam.
Aizvien vairāk krāšņu, efektīvu sieviešu un supervaroņu vīriešu var ieraudzīt ne tikai uz žurnālu vākiem, bet arī uz ielas. Cik skaisti! Manuprāt, skaistuma kulta pārņemtajā pasaulē par to jārunā un jāmāca bērniem cienīt īstas vērtības, nevis «apzeltītas» ģipša figūras. Bail, ka varam pavisam iekrist purvā, pazaudēt paaudžu paaudzēs mantoto un nodoto cieņu pret vecāka gadagājuma ļaudīm, vecākiem, vecvecākiem, autoritātēm, patieso, īsto.
Ir labi, ka pārtikas ražošanā aktualizēts ekovirziens. Tikai tā jau nav vārda daļa, ko pielikt klāt uz jogurta vai kefīra iepakojuma. Vai gribam mazliet apvītušos, ne tik skaistos Latvijas pavasara ābolus, vai tomēr vaskotos Polijas skaistuļus?!
Galvenais, nedot domāt! Darbojas tra-ta-ta agresīvie mārketinga «speciālisti», kas piezvanot uzsver «pēdējo dienu» un iespēju. Nav mums tas jāklausās lišķīgā pieklājībā! Ja jau tā lieta tik vērtīga, kāpēc nevar izvērtēt, padomāt, salīdzināt?! Nedod, Dievs, domāt! Tad jau var atrast ko citu.
Sarežģītā laikā dzīvojam. Lai cik būtu noguruši, aizņemti, steidzīgi, mēs nedrīkstam pārstāt domāt, tikai tad mēs neuzķersimies uz spožos «papīros» iesaiņotiem mēsliem. Tik ļoti gribas vairāk skaidrības un patiesības, bet nedod. Jārok pašiem.
