Neprasme vai ļaunprātība?
Šogad jau trīs reizes esmu paguvis iejusties potenciālā «Covid-19» izplatītāja ādā. Visas trīs reizes gan pats, gan ģimene, gan arī visas potenciālās personas, kas varētu inficēt citus, ievēroja izolācijas noteikumus. Mēs visi savas «ķēdītes» noslēdzām un neļāvām vīrusam izplatīties.
Tomēr «Covid-19» neapstājas. Jautājums – kur ir posmi, kur vīruss izplatās nekontrolēti? Redzu, ka problēma nav jomās, kuras liegtas. Tās nav sporta spēles. Mēs zinām, kādi spēlētāji ir laukumā un ar ko viņi tiekas. Tie nav skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēji – arī tur infekcijas ķēdi var izsekot. Varam pastrīdēties par lielajiem vai mazajiem veikaliem, bet jāatzīmē, ka nav datu par to, ka pārdevējas daudz slimotu ar «Covid-19». Ja labi grib, tad pat sabiedriskajā transportā var pieprasīt braucējiem atzīmēties – jā, būs lēnāk, bet drošāk.
Domājot par visu, izskatās, ka paliek trīs nekontrolētās vietas, kur iegūst vīrusu, – ēstuves, ārzemes un izglītības iestādes. Ēstuves ir slēgtas. Ārzemes nav Latvija, un tur neviens aizbraukušos nekontrolē, ja nu vienīgi Izraēlā. Pirmsskolas izglītības iestādes audzēkņi un skolēni «Covid-19» lielākoties izslimo bez simptomiem, tādā veidā radot nekontrolētu infekcijas procesu.
Tāda izjūta, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir kā nolemti karavīri uz kaut kādas savādas frontes līnijas, jo valdība visu laiku kaut kur fronti tur vaļā. Kad izskatās, ka beidzot cīņai tuvojas gals, valdība tik piemet papildu problēmas – nu tagad mēs skolas arī atvērsim! Ņemot vērā valdības loģiku – ja saslimšana pieaugs, slēgs uzņēmumus, nevis skolas.
Un tagad nu mēģini saprast, kuram viedoklim piekrist, – valdība mums tāda savādi nesaprātīga vai tā tomēr ir ļaunprātība?
