Kāpēc kurmis sarakāja pļavu?
Iepējams, nevienam citam dzīvnieciņam no dārzkopju puses netiek veltīti tik skarbi vārdi kā nabaga kurmītim. Arī literatūrā tam pievērsta visdažādākā rakstura uzmanība, visbiežāk ironija par tā nedienām. Kur vien skaties, neatkarīgi no gadalaika, pļavā, dārzā, dobēs un zālienos – vieni rakumi…
Prātojot par to, uzšķīrās Annas Sakses literārā pasaka «Kāpēc kurmis sarakāja pļavu?». Esot noticis tā. Zvēri sadomājuši rakt alu, lai ziemā silti. Šo darbu uzticējuši kurmim, bet, lai visi varētu mierīgi gulēt, par uzraudzi ievēlēta lapsa. Kad gudriniece ieradusies pārbaudīt paveikto, tā sašutumā izsaukusies: «Kāpēc roc uz kreiso pusi, ja vajadzēja uz labo?» Kurmis gan taisnojies, bet lapsa aizskrējusi pie vilka ar ziņojumu par notikušo aplamību. Vilks nu ziņojis lācim, lācis – tīģerim, un tas – pašam lauvam. Zvēru karaļa rīkojums, stingri ievērojot subordināciju,– tīģerim–lācim–vilkam un lapsai, ka pēdējai jasēžas kurmītim kaklā, lai pareizi vadītu darbu.
Pasākums beidzies tā – katrs komandējis uz savu pusi, bet visi atbilstoši rīkojumam sasēduši kurmim kaklā, lai pēc katra ieskatiem darbu vislabāk pārraudzītu. Taču nabaga racējam no piecu kakla kungu smaguma rakšana nemaz vairs nav veikusies, un meža pļava tā arī palikusi vienos kukuržņos. Protams, pasaku pūrā atrodamas arī citas, kas, mūsdienu valodā runājot, atklāj, kā demokrātija pārvēršas muļķībā, ja to izmanto nevietā.
Varam tikai nojaust, kāds ir mūsu valsts pārvaldē strādājošo ierēdņu skaits, veicamās funkcijas un atbildības pakāpe. Tracis ap vakcīnu iepirkumiem ir pietiekami daiļrunīgs, nekādā maisā to neiebāzt. Vai mūsu varas stūrmaņi nerīkojas līdzīgi kā minētajā pasakā – pa labi, pa kreisi, augšā, lejā, līču loču, bet ne uz priekšu, par pamatu ņemot kāda racēja jau labi paveikto?
