Ielecot zaļajā zālē
Pēc ilgās ziemas pirmo reizi pavasarī izlaižot lopus ganībās, laukos teic: «Spriņģo kā traki!» Astes gaisā, un skrien. Lopiem jau nav prāta, tikai instinkti.
Gribas ticēt, ka pašlaik, kad valstī ārkārtas situācija beigusies un vairāki ierobežojumi it kā mīkstināti, gan sabiedrība, gan valdība būs saprātīgāka. Patiesi, jo sevišķi apģērbu veikalu atvēršana ir ļoti gaidīta, jo bērni aug, gadalaiki mainās. Tomēr ne visi «kas» un «kāpēc» ir skaidri. Pirmajā veikalu atvēršanas dienā gan izskatījās kā sākumā minētajā govju spriņģošanā ganībās…
Laikā, kad nereti rodas iespaids, ka valdība reizumis pati īsti nezina, kurp un kādēļ virzās, galvenais, pašiem zināt, ko un kāpēc darām, lai tad, kad emocijas sabiedrībā kūsā un virmo, mēs joprojām spētu nepazaudēt virzienu, cilvēcību un būt uzticīgi savai pārliecībai. Protams, mūsu brīvība beidzas tur, kur sākas otra deguns… Citreiz gan esmu pārliecināta, ka redzam tikai «aisberga» pašu virsotni un esam lelles citu savtīgu interešu ričuraču.
Saule atgriežas, asni dīgst un stiepjas tai pretī. Kādi esam mēs bez gaismas tumsā, daudzi pozitīvu emociju badā, bez kultūras izklaidēm un satikšanās prieka?! Pamazām, pamazām, lēnītiņām, kā lapu pumpuri pārvēršas dūrītēs, tad atver plaukstu, beidzot pārtopot vēja vēdekļos, tā arī mēs kā saprātīgas būtnes atgriezīsimies pie ierastākas dzīves.
Esam iemācījušies dažādību, esam atraduši veidus, kā strādāt citādāk vai citur. Laika sietā atsijājies liekais, jo gads ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, kas ir kas.
Arī tad, kad vēl nav visu atbilžu, nenobīsimies, novērtēsim cilvēkus līdzās un ticēsim labajam! Galvenais, nepalaist garām vērtīgāko dāvanu – dzīvi, īso sprīdi, kad vēl «smilšu pulkstenī» plūst tavs un mans laiks. Pārējais, tostarp ierobežojumi, manuprāt, ir otršķirīgs, tie mūs nesalauzīs.
