Steigas nohipnotizētie
Izsaku līdzjūtību tev, lasītāj, sev un lielākajai daļai Rietumu sabiedrības, kas pakļāvusies un ierauta steigas ritenī. Jau no skolas sola izglītības sistēma māca steigties un… neiedziļināties. 40 minūtēs jāpaspēj tas un tas, Izglītības standartā rakstīts…, pēc tā «auļo» skolotāji, bieži vien vairs nedomājot, ka nebūt tas viss «obligātais» ir tiešām vajadzīgs un noderīgs. Nekur īsti nav laika iedziļināties, jāsteidz, jāpaspēj, jāizdara. Atliek tikai jozt no vienas nodaļas pie citas, no viena zvana uz citu, vēl arī reizēm starpbrīdi paķerot līdzi.
Tas viss nemāca koncentrēties un iedziļināties, jo tam vajadzīgs laiks. Primārā kļūst kvantitāte, nevis kvalitāte. Tas «nokauj» radošumu. Vispēdīgi ar to «satiekamies» katrs, jo daudzi tā sauktie speciālisti, kā mācīti, tā arī vairs nespēj un negrib nekur iedziļināties. Ātrāk, ātrāk, ātrāk!
Vienā rokā sviestmaize, ko pat neskatoties nemanot notiesā, un turpini, dzerot kafiju, strādāt pie datora automātiskā režīmā, citādi nepaspēsi darbā vai paēst. Nākas apvienot. Uz ceļa šoferi spiež pedāli, trakām acīm skatoties uz lēnīgāku braucēju un veroties arī viedtālrunī, lai neko nepalaistu garām.
Skrienam, skrienam, skrienam. Jubilejas mainās tā, ka nesaproti, kā pēkšņi tāds gadskaitlis jau klāt. 21. gadsimts, protams, neatļauj daudz lēnības, tomēr ir priecē-
jošas vēsmas, kas māca atgriezties pie dzīves dabā – laukos, ēst pašgatavotu ēdienu, vērot putnus un lasīt grāmatu. Tikai vēl tā visa ir par maz.
Nesoties cilvēks var vairāk redzēt, izdarīt, bet diemžēl mazāk izbaudīt un atstāt sirds atmiņu grāmatā. Rosinu katram un arī sev pajautāt: «Kas notiks, ja to tagad nepaspēšu?» Iespējams, atbilde ļaus saglabāt veselību un nervus.