Īstais laiks doties dabā
Klāt ilgi gaidītais reibinoši rūgteno ievziedu laiks, kad domas alkst veldzēties pie dabas krūts pēc iespējas ilgāk. Pagājušajās brīvdienās ceļš aizveda uz Vid-zemes Šveici, kur bija vaļa izbaudīt pavasari pilnā tā plaukumā. Apkārtējo netraucēti, varēja gremdēties ievziedu baltumā un pieneņu zeltā, dabas koncertzālē putnu treļļi bija izteiksmīgākie un garu spirdzinošākie. Kāds teiks – tak ziedonis atauļo ik gadu, kas tur tik īpašs, bet šoreiz, kad vīrusa valgi tik cieši tur brīvāku ceļošanu, tikšanos ar draugiem un lielu radu pulku, tu apdomā labi un pasaki paldies, ka vēl tiec izlaists no mājas un var dvēsele līksmot par neaizmirstamiem skatiem tepat savā zemē!
Atzīšos godīgi, ka sen uz Siguldas pusi ievziedu laikā nebija braukts, jo parasti turp dodamies rudens zeltu lūkoties, arī populārais meldiņš «Zied ievas Siguldā» Viktora Lapčenoka izpildījumā sen zudis no mūzikas listes, kas ielādēta mobilajā telefonā. Pirmais, kas pārsteidza,– visai nelielais cilvēku daudzums. Šķiet, purva takās, Tērvetes dabas parkā, sakuru ziedēšanas laikā Uzvaras parkā ļaužu brīvdienās daudzkārt vairāk. Iespējams, daļa izvēlējusies Stādu dienas Jelgavā, daļa «gāzās» tepat uz mūsu Rundāles pili, kur arī sarīkots stādu tirdziņš un savu daili atrāda krāšņi saziedējušās tulpes, daļa izvēlējusies sauli baudīt kādā kāpā jūras krastā. Lai vai kā, patiešām bijām ieguvēji – nebija burzmas, brīvi ar krēslu pacēlāju varēja uzbraukt kalnā un ar rodeli nobraukt lejā. Rindu nebija arī aktīvās atpūtas mīļotāju iecienītajā Tarzāna trasē. Pirms saulrieta devāmies uz Turaidas pili, kur apcerējām nenotikušo Muzeju nakti, bet arī vientuļam gājienam šai senvietā šķiet lielāks šarms nekā organizētās parādēs.
Ja sirds alkst veldzēties dabas skaistumā, var droši pagūt to tepat Latvijā. Kā pieredze rāda, vislabāk atrast vietu, kur brīvdienās neplūdīs automašīnu jūra.
