Svinēsim trauslo kopā būšanu!
Šis pavasaris, vējodams kā reti kad, skarbi sviež sejā dzestrumu, kas neglābjami atgādina par garo un zaudējumu pilno ziemu. Kopā būšanas iespēja vēl trausla, nu kļuvusi par svētkiem, ko gribas jo ilgāk paturēt, svinēt un priecāties par ikvienu, kam izdevies palikt neskartam un veselam, bet vēl vairāk par tiem, kuri izturējuši smagos veselības pārbaudījumus.
Kādus lēmumus liks pieņemt priekšā stāvošais pārmaiņu ceļš? Arvien vairāk māc bažas, ka no šī neapturamā «ātrgaitas vilciena» būsim spiesti izmest gadu desmitos un simtgadēs krātas un lolotas vērtības. Nevajadzīgais bez liekām diskusijām atmirs pats no sevis, bet strīds par to, kādiem būt Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem, ir labs piemērs un sāpīgs brīdinājums par to, cik trauslā pasaulē dzīvojam un cik viegli aizsniedzama kļuvusi mūsu kultūras «asinsrite». Pārmaiņas parasti ir neatgriezeniskas, jo tāda ir laika nepielūdzamā vienvirziena būtība, tāpēc teiciens, ka «jāiet līdzi laikam», ir diezgan relatīvs.
Pandēmija sen pāraugusi medicīnas kompetences robežas. Lielā «šķirotavas» stacija ir sākusi darboties un strādā bez brīvdienām. Uz kurām sliedēm mēs ikviens varam nokļūt, nav zināms, jo «iespēju pases» vēl tikai top, bet sabiedrības pacietības mērs tiek pārbaudīts, izmetot pa dažādu priekšrocību un atvieglojumu āķim. Humānisma vārdā īstenotā kolektīvās ietekmēšanas sistēma patiesībā atklāj demokrātijas bezspēcību. Iespējas ir izsmeltas, un to vietā nāk haotiski noteikumi un reglamenti, kas labas gribas nodomus pārvērš daudziem nepieņemamā galējībā.
Varbūt arī mums ir noderīga šī 17. gadsimta franču filozofa Blēza Paskāla atziņa: «Jāprot šaubīties, kur tas nepieciešams, pakļauties, kur tas nepieciešams, un piekrist, kur tas ir nepieciešams.» Svinēsim krāšņo pavasara ziedēšanas laiku un trauslos kopā būšanas svētkus!
