Raidīsim prieka enerģiju
Mana interese par lielo vai mazo sportu ir diezgan vāja. Izņēmums ir sekošana Bauskas ātrgaitas laivu stūrmaņu, māsu Lauras un Elīzas Lakovicu-Lakoviču, gaitām sportā. Arī par taekvondo «zvaigžņu» – māsu Ineses un Jolantas Tarvidu – panākumiem allaž priecājos. Četras meitenes ir Bauskas novada olimpiskās cerības, talantīgas un apdāvinātas arī citās jomās. Elīza Lakoviča-Lakovica šogad beidza Bauskas mūzikas un mākslas skolu, bet viņas māsa Laura – pirms diviem gadiem. Abas bija skolas izcilnieces. Milzīgā slodze un atbildība sportā nebija šķērslis, lai izstrādātu apbrīnojamus noslēguma diplomdarbus mākslā.
Pasaules sporta notikumiem apzināti un nopietni es pievēršos vien Olimpisko spēļu nedēļās. Tas ir spilgts, emocionāls pārdzīvojums. Pirms dažām dienām noskatījos atklāšanas ceremoniju Tokijā, gaidot Latvijas sportistu delegācijas iznācienu. Mūsu jaunieši bija brīnišķīgi – stalti, atlētiski, iedeguši, neparastos parādes tērpos, ko sparīgi ņēmās kritizēt sociālo tīklu vietējie «eksperti». Manuprāt, šoreiz visi olimpisko tērpu modeļi bija tik veiksmīgi kā vēl nekad – tik atbilstoši jauniem, sportiskiem cilvēkiem gan dizaina, gan materiālu izvēlē.
Sirreālu iespaidu radīja absolūti tukšās skatītāju tribīnes. Klaustrofobiska milzu telpa kā izolators. Nezinu, kā jutās sportisti, taču var saprast japāņu protestus. Mazliet haotisks šķita arī svētku uzvedums. Laikam nesaprotu japāņu režijas principus, kur dīvainā veidā bija samiksēta mitoloģija, kabuki teātra žanrs, atsauces uz samurajiem un visaugstāko tehnoloģiju spec-efekti. Šis vēstījums Rietumu pasaules cilvēkiem šķita grūti izprotams nepazīstamo simbolu valodas dēļ. Protams, bija interesanti, bet ne jau emocionāli uzrunājoši.
Domāju, ka mums nav jāpārdzīvo par Latvijas sportistu nu jau vairākām neveik-smēm, bet jāpriecājas, ka mūsu skaistie, talantīgie jaunieši ar cieņu un optimismu iztur visus sarežģījumus pandēmijas laika vēsturiskajās pasaules Olimpiskajās spēlēs.
