Iemītnieki no 19. gadsimta pirmās puses tālās Krievijas mazpilsētas «pārcēlušies» uz Jaunā Rīgas teātra skatuves.
Iemītnieki no 19. gadsimta pirmās puses tālās Krievijas mazpilsētas «pārcēlušies» uz Jaunā Rīgas teātra skatuves.
Kaut gan vairāk izskatās, ka tie esam mēs paši, cītīgie pagājušā gadsimta padomju Latvijas 70. gadu ēdnīcu apmeklētāji, jo skatuves noformējums ir tieši tāds. Nikolaja Gogoļa teksts, Alvja Hermaņa režija, Kristīnes Jurjānes tērpi – tas viss ir «Revidents». Izrāde, kas skatuves gaitas sāka 14. februārī.
Lugas sižets ir centīgākajiem skolas bērniem labi zināms: mazpilsētā ierodas revidents no Pēterburgas, turklāt slepeni – inkognito! Pilsētiņas vadoņu satraukums ir pamatots: kāpēc revidents brauc, ko viņš te gribēs redzēt, ko vajag noslēpt, kādu kukuli iedot. To visu arī pilsētas galvenie «tēvi» dara – cītīgi, aizrautīgi, nežēlojot simtiem rubļu. Traģiskā patiesība atklājas izrādes pašās beigās – barots, guldināts un uzpirkts nav īstais. Kāds neveiksminieks Hļestakovs, visus pilsētas ierēdņu labumus izbaudījis, priekšnieka meitu precēt sasolījis, pamanās veikli aizmukt, bet ierēdņi saņem nu jau patiesu informāciju – īstais revidents ir klāt.
Kritiķi pauž sajūsmu
Klasisku, daudzas reizes iestudētu lugu piedāvāt no jauna savā, vēl neredzētā interpretācijā, tas ir talanta apliecinājums. Alvja Hermaņa izcilais veikums pārspēj optimistiskākās prognozes. Jau otrā dienā pēc pirmizrādes teātra kritiķi raksta: «Maz manā mūžā Latvijā bijušas izrādes, kuras tūlīt gribas skatīties otru reizi. Šī nu ir viena no tām!» (Maija Augstkalna, «Diena», 16. februāris.) «Šī nu beidzot ir pirmā izrāde mūsu zemē, par kuru var teikt – pasaules līmeņa māksla. Tagad tikai jebkuriem spēkiem jāveicina «Revidenta» nokļūšana starptautiskajā mākslas apritē.» (N. Naumanis, «Diena», 16. februāris.) «Kad notikumi tuvojas finālam, pārņem žēlums, ka beigsies fantāzijas dzīres, kādās es Latvijas teātrī diez vai vispār kādreiz esmu bijusi uzlūgta.» (Silvija Radzobe, «Neatkarīgā Rīta Avīze», 18. februāris.)
Aktieri ir vareni
Nepilnas četras stundas garo izrādi patiesi ir ļoti interesanti skatīties, pareizāk teikt – vērot, pētīt. Sākot ar divām dzīvajām vistām un gaili, kuri nosvērti un domīgi staigā pa skatuvi, ieklausās notiekošajā, atstāj, kas atstājams, un turpina knābāt pabērtos graudus. Ar patīkamu žēlumu jāizpēta omulīgie resnīši, apbrīnojot ne tikai viņu meistarīgi veidotos mākslīgos miesas apjomus, bet arī tēlu tipizāciju – katrs «resnums» ir ar savu raksturu, pat zemtekstu.
Vizuāli baudāms paaugstināta seksuālā jaudīguma stilā veidotais spalvainais kalps Osips. Smieklīgi naivs, trausls, brīžiem žēlojams ir sīkais Hļestakovs. Sajūsmu vēl papildina apziņa, ka tie taču ir tik pazīstamie aktieri – skaisti, slaidi un mīļi: Gundars Āboliņš, Ivars Keišs, Baiba Broka, Vilnis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Regīna Razuma. Atmiņas par neseno un tomēr tik zināmo pagātni raisa perfektais, varbūt nedaudz kariķētais skatuves iekārtojums padomju ēdnīcas stilā. Darbība šajā telpā kulmināciju sasniedz grīdu un trauku uzkopšanas ainā.
Publika krīt no krēsliem
Skats, kad četras resnas, baltos halātos ģērbtas virtuves strādnieces pikantās pozās mazgā grīdu, ko papildina pārējo resnuļu aktivitātes pie plauktiem un skapjiem, veidojot muzikālu efektu, ir tik fantastisks, ka 15. februāra izrādē publika smejoties krita no krēsliem, daži ovācijās lēca kājās un aplaudēja. Skatītāju pozitīvo emociju izpausme smieklos un aplausos bija vairākkārt. Gogoļa leģendārajai kukuļdošanas ainai risinājums rasts pirmajā brīdī pat neiedomājamā interjerā – apskretuši smirdīgā tualetē. Abas darījumā iesaistītās personas apsēstas blakus kabīnēs, novelk velkamo un … viss notiek. Pirmos kukuļdošanas «aktus» pat nevar paspēt apjēgt, jājūsmo par ideju kā tādu.
Lielisks noskaņojums saglabājās arī vēlajā mājupceļā. Kad nākamajā dienā viss tika vēsu prātu pārdomāts, it kā jau nekas nebija – tas pats Gogoļa «Revidents». Bet tomēr – KĀDS? Atbildes nav, ir vien vēlme braukt un skatīties vēlreiz.
