Pirmo reizi par to nopietnāk domāju, kad Londonā noskatījos mūziklu «Nožēlojamie» pēc pasaulslavenā franču rakstnieka Viktora Igo tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Izrāde dzīvo uz skatuves jau vairāk nekā 30 gadu un joprojām ir pārdotāko vidū. To redzējuši 70 miljoni skatītāju. Pirms izrādes apmeklējuma domāju – ko gan var mūziklā izdarīt ar šo romānu? Taču redzētais un izrādes laikā pārdzīvotais pārspēja jebkādas fantāzijas vai pieņēmumus.
Mūzika, dziesmu teksti, vokālais izpildījums, scenogrāfija – viss bija tik emocionāli uzlādēts, ka vienīgais veids, kā to uztvert un «pārstrādāt», bija… asaras. Dažus gadus vēlāk izrādi noskatījos vēlreiz, bet pārdzīvojums, ko tā sniedza, nemainījās. Tam visam fonā, protams, bija mūsu 1991. gada janvāra barikāžu laiks Rīgā.
Cilvēcīgas kaislības, raksturi, revolucionāri sapņi, ilgas pēc brīvības un labākas pasaules, un to visu vada neapturama vēlme dzīvi mainīt uz labu. Kopš tā laika, kad pirms 29 gadiem no ielas bruģa nomazgājām asinis, esam piedzīvojuši gan prieku par sasniegto, gan vilšanos par tiem, kam uzticējāmies un sekojām. Diemžēl reizi četros gados to piedzīvojam atkārtoti.
Cik šodienas politikā ir tādu personību kā ceturtās Atmodas cilvēki? Un tāds vērtību uzstādījums, par ko mēs «balsotu» ar savu dzīvību? Vieni nesa ideālus savās sirdīs visu padomijas laiku, iznesa līdz galam, ielika tos mūsu rokās, bet paši atgāja malā vai viņus gluži vienkārši nobīdīja sāņus. Citi un pavisam citi bija tie, kas veikli iekārtojās ērtajās nišās, ko neviens fiziski vairs neapdraudēja, un tad varēja dalīt padomju īpašumus un naudas līdzekļus pa savām kabatām. Kas palika ideālistiem, revolucionāriem? Tīra sirdsapziņa. Un tas mūsdienās ir ļoti, ļoti daudz. Arī klusie lauku vīri un sievas pie ugunskuriem barikāžu notikumu atceres nedēļā ir starp viņiem. Paldies par to.
