Pamodos no sapņa, kurā mēģināju pierunāt meitu tomēr kāpt pie pārējās ģimenes sapakotajā auto, lai brauktu prom uz rietumiem, bēgot no uzbrūkošās krievu armijas. Viņa negribēja kādu atstāt…
Praktiska būdama, turpināju šķetināt situāciju arī nomodā un apjēdzu – mums katram tagad kaut vai sirdsmieram ir vajadzīgs rezerves plāns. Jā, mēs esam gandrīz pavisam droši, ka NATO spēki Krievijas agresijas gadījumā darīs visu, lai evakuētu iespējami vairāk civiliedzīvotāju. Taču mēs pilnīgi skaidri saprotam, ka Ukrainai atņemtā «visa viena» zemūdene kodollielvalstij Krievijai ir tik tāds smilškastes spainītis. Nešaubos, ka mūsu karavīri un zemessargi būs lielākie varoņi, ja vajadzēs aizstāvēt savu tautu, taču viņu ir tik maz, salīdzinot ar lielkrievu fanātismā nozombēto kaimiņvalsts armiju.
Tāpēc esmu apmierināta, ka mana nauda glabājas zviedru bankā, jo no turienes to varēs dabūt drīzāk nekā no austrumu biznesmeņu kabatām. Tāpēc esmu atvieglota, ka pēdējā desmitgadē latvieši izsvieduši tik spēcīgu darba desantu Vācijā, Anglijā, Īrijā, Zviedrijā un nav zaudējuši saikni ar padomjlaika trimdas tautiešiem. Ar svešumā jau iedzīvojušos radu un draugu atbalstu «X stundas» sekas varētu būt vieglāk pārvaramas.
Labticīgi domāju, ka rīcības plāns ir atbildīgajām iestādēm. Ceru, ka tukšās vietas divos pašlaik galvenajos politiskajos posteņos – valsts un aizsardzības jomas vadītāju – pratīs ar gudru rīcību aizpildīt diplomāti un armijas profesionāļi. Varbūt arī pašvaldībās jau nopūtuši putekļus no civilās aizsardzības plāniem un pārbauda resursus.
Lai dzimtenes atstāšanas ainas manai paaudzei paliktu tikai sliktā sapnī! Tomēr labāk pēc viedo ķīniešu ieteikuma būt gataviem karam, varbūt tad miers noturēsies.
