Smaržo tikko nopļauta liela zāle, un bērni aizjož pie diviem maziem ķirškociņiem, kuros sārtojas ogas.
Smaržo tikko nopļauta liela zāle, un bērni aizjož pie diviem maziem ķirškociņiem, kuros sārtojas ogas.
Jānis ir nolicis izkapti un apmierināts teic: “Šovasar tikai otru reizi esmu uzģērbis šortus, beidzot parādījusies sau le. Zāli pļauju, kad ir iedvesma, bet grābt man pavisam nepatīk.”
Bauda lauku harmoniju
Ir pagājuši seši gadi, kopš rīdzinieku ģimene Liene un Jānis Vecsaules pagastā ieguva pusotra hektāra lielu īpašumu. Zemesgrāmatas dati liecina, ka mājas šeit bijušas ļoti sen – 1889. gadā.
Kad izstaigāts vecais ceļš, kas savulaik virzījies gar sētu, kad izsmaržota baltos ziedos saplaukusi pļava, jāatskārš – šeit vai viss notiek bez iekšē jas sevis piespiešanas. Vecāki un dēlēns Toms, arī radiņi mēdz baudīt, Jāņa vārdiem izsakoties, lauku harmoniju. Jaunie ļaudis šeit necenšas ieviest savu kārtību, jo apkārtējās vides spēks gluži vienkārši nejūtami virza cilvēkus.
Jānis bilst: “Ābeles ir tik vecas, stumbri satrupējuši, bet pavasarī tās uzzied.” Liene papildina: “Baltajai dzidrajai pagājušajā vasarā bija garšīgi āboli.” Rādot zalktenes dzinumus, vasarniece pauž izbrīnu: “Izraku šo indīgo augu, baidīdamās par bērniem. Ir pagājis pāris gadu, bet zalktene izdzinusi atvasīti.”
Lielajām eglēm šajā vasa rā mazāk čiekuru, bet varenās tūjas miza īpatnēji savērpu sies uz riņķi. Liene spriež, ka vecais koks tā vairoties no āderes. Zem kuplā ozola paša sētā saimnieks var līgot, cik vien tīk.
Vēl vajag tikai liepu
Lēni aizejam līdz lielo skudru pūznim, līdz sēņu vietām. Zilās pulkstenītes jau noziedējušas, bet asinszāles šajā vasarā kā paslēpušās, neiznāks ko ievākt tējai. Esam klāt pie onkulīša (tā tiek dēvēts bijušais, jau mūžībā aizgājušais sētas saimnieks) stādītajiem ozoliem, kas likti zemē tuvu cits citam. Strautmalā kuplo bērzi. Liene teic, ka tikai liepu šeit neesot, vajadzēšot kādu iestādīt. Klausos, kā jaunā sieviete stāsta par kokiem, par augiem, un saprotu, kādēļ pēc atvaļinājuma, atgriežoties Rīgas dzīvoklī, Liene nedēļu nevar labi izgulēties.
Bērniem – sava kafejnīca
Jaunā ģimene ir uzzinājusi, ka pirms viņiem šajās mājās dzīvojis vientuļš vīrs. Viņa ieradumi izsekojami, lūkojot būves un apkārtni. Siltumnī cai ir kārtīgi betona pamati, lapenīte turas stabili, un vasarnieku jaunā paaudze to uzskata par savu kafejnīcu. Tikpat pamatīgs ir viss pārējais, arī aka.
Jānis, būdams mēbeļu restaurators, apjauš, cik naudas vajadzētu, lai “iekonservētu” koka māju. Ir viņš redzējis žurnālos, kā ķirmju sagrauzts vai citādu laika pārbaudi izturējis koks izmantots kā īpašs akcents. Tas ir viens kluss sapnis – saglabāt mājas veco ārpusi un iekšpusi mūsdienīgi pārvērst.
Jānis teic, ka par mājas pārdošanu uzzinājis no sludinājuma. Atbraukuši ziemā, vieta uzreiz iepatikusies, un pavasarī īpašums jau bijis ierakstīts zemesgrāmatā. Šī ir tāda mīļvietiņa – rāmi teic saimnieks.
…Vakara saule gaiši izgaismo iebraucamo ceļu sētā. Ir izdzerta tēja un atgūts miers pēc darbīgas dienas. Ar patīkamu pārsteigumu, ka tik jau ka vieta ir ieguvusi saprātīgus saimniekus, ar piepildītu dvēseli dodos mājup.
