Māksliniece Īra Rozentāle ir sviteniete, kura savus tuviniekus Svitenē joprojām bieži apciemo.
Māksliniece Īra Rozentāle ir sviteniete, kura savus tuviniekus Svitenē joprojām bieži apciemo.
Šis gads gleznotājai ļoti nozīmīgs – viņa dzimusi 1959. gadā… Jubileju Īra gatavojas atzīmēt ar savu darbu izstādi no 6. jūlija Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. Izstādes nosaukums «Glezniecības retrospekcija» un tajā redzēsit darbus, kas tapuši laikā no 1983. līdz 1993. gadam.
Māksliniece kopš 1992. gada regulāri rīko izstādes Vācijas pilsētā Hamburgā. Tādēļ šoreiz sarunas temats tieši par to, kā glezniecība un mākslinieks tiek uztverts Rietumos.
– Īra, kāpēc Hamburgā jums izstādes ir biežāk nekā Latvijā? Vai tur vieglāk sarīkot mākslas darbu skates nekā pie mums?
– Ar Hamburgu sasaistījos nejauši. 1992. gadā Rīgā kopā ar kolēģēm un Borisu Bērziņu aizkavējāmies izstādes aizvēršanā, kad telpā ienāca vācieši Anja un Albrehts fon der Hāgeni. Apskatījuši gleznas, iepazinās ar mani un uzaicināja ar visu izstādi ciemos uz Hamburgu. Tā 1992. gada novembrī Ralfs Apelts Hamburgā atklāja savu mākslas galeriju «Maxi’s» ar Īras Rozentāles gleznām… Tā tas turpinās, ceru, ka arī šajā gadu mijā man Hamburgā atkal būs izstāde.
Mūsu izstāžu zāle «Latvija» jau izpārdota svešzemniekiem, šķiet, angļiem. Mākslas muzejā un «Arsenālā» būs pastāvīgās ekspozīcijas, dažādas izstādes netiks rīkotas. Faktiski Rīgā māksliniekiem nav zāles, kur sarīkot lielu izstādi (piemēram, retrospekciju). Tāpēc Hamburgā sāku arī iedziļināties un pētīt, kā viņi organizē mākslas galeriju darbu, kā rīko izstādes.
– Kā noprotu, svarīgi ir ieteikumi, pazīšanās noteiktās aprindās un, protams, nauda – tātad labvēļu atbalsts…
– Hamburgā īstenībā ir elitāra, noslēgta sabiedrība. Tā ir viena no visbagātākajām Vācijas pilsētām. Jā, ir sākumā jābūt kādam, kas tevi tur ievada. Bet galerijas izvēlas mākslinieku, vērtējot tikai pēc viņa darbiem, gleznām. Nav svarīgi, vai tev ir kāds grāds vai esi vīrietis vai sieviete, patiesībā «pēc deguniem» tur neskatās, visu nosaka tas, ko tu vari izdarīt, cik talantīgs esi. Izstādei svarīgi atrast tieši pirmo atbalstītāju (ko mēs saucam par sponsoru), pirmās «dzirdīgās ausis», tad aizvien vieglāk piesaistīt arī citus.
Hamburgas sabiedrība jūtas ļoti pagodināta, ka var pabalstīt mākslu, finansēt kādus operas uzvedumus un tamlīdzīgi. Tas gan nav tikai Hamburgā, tā ir daudzviet Rietumeiropā. Rietumniekiem pat skaitās liels gods būt personīgi pazīstamiem ar kādu mākslinieku, dažbrīd tas var šķist kuriozi, bet tā ir. Mākslinieks ir vērtē.
– Patiesībā tas ir mecenātisms, kam Eiropā ir dziļas saknes. Jūs varētu pastāstīt par to no konkrētas pieredzes, redzētā.
– Jā, Rietumeiropas māksliniekiem izdodas tīri viegli atrast sponsorus, jo bez tā morālā aspekta (pagodinājuma, ko minēju) ir arī ekonomiskais – uzņēmēji saņem nodokļu atvieglojumus, ja ir sponsorējuši mākslu. Turklāt pērk gleznas arī tālab, ka tas ir drošs naudas ieguldīšanas veids.
Hamburgas Kultūras fonds, piemēram, svin savu desmit gadu jubileju, un šajā dzimšanas dienā viņi pasniedz dāvanu, atbalstot mākslinieka Udo Detmana modernās mākslas objektu izstādi galerijā «Chile Haus». Vēl viens ļoti pamācošs piemērs – amerikāņu jūgendstila meistara Luija Tifānija lietišķās mākslas darbu izstāde Hamburgā. To finansiāli atbalstīja pazīstamā eļļu firma «Mobil», jo viņi svinēja savu 100 gadu darbību Vācijā. Skaisti atzīmēta jubileja, sarīkojot ekskluzīvo izstādi, jo Tifānija darbi iepriekš bijuši izstādīti tikai 1988. gadā Ņujorkas Metropolitēna muzejā, un tagad ne uz vienu citu Vācijas pilsētu arī tie netiks vesti…
Gribētos, lai latviešiem ar’ reiz pienāktu tie laiki, kad mākslinieki netiktu uztverti kā liekēži, bet gan kā sabiedrības nozīmīga daļa. Kultūra, māksla un mākslinieki palīdzējuši Latviju izvilkt cauri visiem šiem gadiem, bet tagad īstenībā šeit ir traģisks laiks kultūrai.
– Zinu, ka jums ir piedāvāts strādāt Hamburgā, tur arī dzīvot. Kālab piedāvājumus neesat pieņēmusi?
– Man patīk Hamburga, man patīk, kāda tur ir attieksme pret mākslu un pret mani, bet… Tur es nevarētu gleznot. Ļoti skaidri saprotu, kāpēc, piemēram, krievu kinorežisors Tarkovskis emigrācijā vairs neradīja neko jaunu un spilgtu. Kultūrai jābūt nacionālam pamatam, emigrācijā patiesa māksla netop. Un es piederu šai zemei.
MECENĀTS – bagāts zinātnes un mākslas veicinātājs (pēc romiešu bagātnieka vārda, kas dzīvoja 1. gs. p. m. ē. un kļuva slavens ar saviem plašajiem dzejnieku un mākslinieku atbalstīšanas pasākumiem).
