Bijušais baušķenieks Nikolajs Zaharovs pirms trim gadiem nosvinēja 50. dzimšanas dienu.
Bijušais baušķenieks Nikolajs Zaharovs pirms trim gadiem nosvinēja 50. dzimšanas dienu. Kopš 1977. gada viņš strādā Rīgā. Darba grāmatiņā ir vairāki ieraksti: Latvijas Apvienotā šaha un dambretes kluba direktors, «Medtehnikas» pārvaldes priekšnieks, «Sojuztorgoborudovaņije» ģenerāldirektors. Latvijas neatkarības atgūšanas laikā strādājis par direktoru «Vtorčermet», kas pārtapa akciju sabiedrībā «Latvijas krāsmetāli». Pēc valsts kapitāla daļu izpirkšanas tā tika pilnībā privatizēta, un Nikolajs Zaharovs kļuva par akciju sabiedrības prezidentu un valdes priekšsēdētāju. Viņa ģimene dzīvo Baltezera prestižajā rajonā. Šeit nopirkts zemes gabals, uzbūvētas mājas. Agrāk celtajā ēkā saimnieko N. Zaharova māmuļa, jaunajā namā mīt Nikolajs un dzīvesbiedre Lidija, konkursa «Misis Latvija ’98» pirmās Vicemisis titula ieguvēja.
Jau ilgu laiku dzīvojat Rīgā, galvaspilsētā veidojusies jūsu karjera. Bet ko jums nozīmē Bauska?
– Šeit ir mana skola un pirmā darba vieta, šeit dzīvo mani draugi. Ja kāds baušķenieks man jautā, ko daru Rīgā, es viņam atbildu: «Rīgā esmu ilgstošā komandējumā, mana sirds un dvēsele ir Bauskā, manā dzimtajā vietā.»
– Droši vien labprāt atcerēsities to dzīves posmu, kas saistīts ar Bauskas rajonu.
– Esmu dzimis un uzaudzis Codes pagastā, mamma tur nodzīvoja gandrīz visu mūžu. Tēvs nomira 1957. gadā, man bija tikai desmit gadiņu. Māte palika viena ar septiņiem bērniem. Tas patiešām bija grūts laiks. Mācījos Bauskas 2. vidusskolā, tur vēlāk strādāju par fiziskās audzināšanas skolotāju. Neklātienē pabeidzu studijas Fizkultūras institūtā.
Visur, kur vien esmu strādājis, man veicies, jo līdzās bijuši lieliski kolēģi. Varu sacīt paldies ļoti daudziem cilvēkiem. Ar sirsnību atceros trenerus un sporta organizatorus, ar kuriem bijušas kopīgas darba gaitas Bauskā, Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Man kā direktoram laimējās strādāt kopā ar fanātiķiem, kādi tolaik bija treneri. Izveidojās fantastisks un draudzīgs kolektīvs, četru gadu laikā krasi uzlabojās treniņu un mācību darbs. Audzēkņi sasniedza teicamus rezultātus, un sporta skola vienu gadu kļuva par labāko Latvijā.
– Vai jūsu karjeras attīstībā vairāk bijis nejaušību vai likumsakarību?
– Darba vietas neesmu mainījis pēc paša vēlēšanās, man vienmēr bijuši izteikti piedāvājumi. Dokumentos ir arī ieraksts, ka esmu pārcelts darbā uz Latvijas komjaunatnes Centrālo komiteju, taču tur netiku strādājis. Kā tas tolaik bija vajadzīgs vadošajiem darbiniekiem, mācījos arī Augstākajā partijas skolā Ļeņingradā. Katrā darba vietā ir bijis daudz kā interesanta, un visur esmu uzzinājis daudz jauna. Latvijas Šaha un dambretes klubam tolaik vienīgajam Padomju Savienībā bija sava ražošana, izgatavojām magnētiskos šaha un dambretes dēlīšus. Bija savs konts un līdzdalība dzīvokļu celtniecībā.
– Pēc darba gadiem, kas saistīti ar sportu, jūs nokļuvāt gluži citā jomā – gādājāt medicīnas iekārtas un aparatūru.
– Uzsākot strādāt jaunā nozarē, mācījos kursos Kara medicīnas akadēmijā. «Medtehnikā» es biju atbildīgs par visu, kas vajadzīgs medicīnas iestādēm, sākot ar šļirci un beidzot ar kompjūtertomogrāfu. Man vajadzēja zināt, kā strādā Latvijas medicīnas slavenības, jo viņi bija jānodrošina ar atbilstošu aparatūru. Esmu redzējis pie operāciju galda strādājam sirds ķirurgu Jāni Volokolakovu un citus izcilus mediķus.
– Deviņdesmitie gadi aizritējuši citā jomā, kurai raksturīgas savas īpatnības.
– Akciju sabiedrība «Latvijas krāsmetāli» iepērk otrreizējās izejvielas, pārstrādā tās un simtprocentīgi visu produkciju eksportē. Mūsu tirgus ir daudzās pasaules valstīs – Vācijā, Holandē, Beļģijā, Indijā, Marokā, Singapūrā un vēl citur. Kopā ar mani strādā sieva Lidija, viņas dēls Arnis un arī mans dēls Georgijs no pirmās laulības. Priecājamies, ka akciju sabiedrības darbs tiek novērtēts starptautiskā mērogā. Esam uzaicināti 14. jūnijā Frankfurtē saņemt balvu, ko piešķir «Par tehnoloģiju un kvalitāti».
– Droši vien daudzi domā, ka jums dzīvē veicas. Kas nosaka šo veiksmi?
– Mans kredo ir darbs. Rei- zēm pat titānisks darbs. Un nekad nav jāgaida tūlītējs rezultāts. Jāsaprot un jāzina, ka darbs nekad nepaliks bez rezultāta, varbūt tas atnāks pēc mēneša, pēc pieciem gadiem, bet atnāks. Tāds ir dzīves likums.
– Atceros jūs kopš tā laika, kad strādājāt Bauskā, un, satiekot tagad, ar labvēlīgu skaudību vēroju, cik mierīgs un nosvērts jūs spējat būt.
– Pēc dabas esmu holeriķis un, lai sevi savaldītu, jāpiepūlas. Varu būt diezgan impulsīvs, taču cenšos emocijas nekad neparādīt. Stāvu klusu un skaitu līdz desmit vai cenšos pāriet uz citu tēmu. Ja es rūpnīcā, satiekoties ar kādu cilvēku, paceļu balsi, tad viņš saprot, ka pēc divām stundām jābūt aiz vārtiem. Viņš atnāks ar iesniegumu.
– Tātad jums ir stingras prasības pret darbiniekiem?
– Es nelabprāt atlaižu strādniekus, jo man ir dzelžains princips nevienu darbā nepieņemt otro reizi. Sākums rūpnīcā bija nežēlīgs. Sasaucu sapulci un ierosināju, lai visi parakstās par to, ka darbā nedrīkst būt iereibuši. Ja tā gadās, tad strādnieku atbrīvo. Otrā dienā vienošanos pārkāpa 16 darbinieku, trīs mēnešu laikā – 80.
– Tā var iegūt daudz nelabvēļu.
– Dzīvē es cenšos nekad neatbildēt ar ļaunu pret ļaunu. Nekad. Ja izdara ļaunumu, tad tev pretī jāliek kaut kas labs. Šķiet, cilvēki ļauni ir tāpēc, ka nevar izdarīt labu.
– No pretrunām, no sarežģītām dzīves situācijām neviens nevar izvairīties. Kā jums izdodas sevi sakārtot?
– Nav nekā svarīgāka par to, lai ģimene tevi saprastu, lai tavā šūniņā būtu simtprocentīgs atbalsts. Mājās ir jābūt tā, ka vari izstāstīt visu no «a» līdz «zet». Aptuveni tā, kā sieva ienāk guļamistabā un noģērbjas kaila…
– Mājās jums līdzās ir gan māte, gan sieva.
– Man ir ļoti, ļoti laimējies, ka kopā ar mums dzīvo mamma. No rīta es pieceļos un eju ar viņu sasveicināties, vēlos zināt, kā jūtas. Vakaros, atgriežoties no darba, atkal dodos pie mammas. Man ir tāda sajūta, ka viņa aizsargā no visām nebūšanām. Viņa ir kā tāds vairogs, kā sargeņģelis. Ja man jālido tālākā ceļā, viņa allaž nomierina: «Dēliņ, lido, viss būs kārtībā.» Mājās vienmēr atgriežos ar kādu dāvanu viņai.
– Ja tomēr ir tāds brīdis, kad jūtaties gaužām slikti.
– Tādās reizēs es sēžos mašīnā un braucu uz kapsētu. Pasēžu stundu, pusotru pie tēva. Man viss kļūst skaidrs. Es cenšos nekad pats sev nemelot.
