Vai jūs esat dzirdējuši, kur atrodas Dzegužgals?
Vai jūs esat dzirdējuši, kur atrodas Dzegužgals? Droši vien ne, bet ja jūs to pavaicāsit stelpiešiem, viņi zinās par māju puduri, kurā atrodamas «Ābelītes», «Atvasaras», «Eglītes», «Ozoli», «Melderi», «Sikšņi», «Līkplači» un «Rugāji», «Lielkuprīši», «Kuprīši». Arī «Dzeguzes», kuru dēļ tautā iegājies vietas apzīmējums.
Dzegužgals atrodas pie Aizkraukles rajona robežas un aptuveni astoņus kilometrus no pagasta centra. Satiksmes autobuss te nekursē, vienīgi skolēnu.
«Rimi» pie mājas sliekšņa
«Mums ir sava «republika»,» smej «Ābelīšu» saimniece Aija Pētersone. Tās neatņemama daļa ir autoveikals. Uz Dzegužgalu nedēļā atbrauc četri autobusiņi. Viens lieluma dēļ iesaukts par «Rimi».
Rīgā satiekas pie «Laimas» pulksteņa, Dzegužgalā – pie autoveikala. Pa logu ierauga, ka brauc, un iet ārā. Veči samet aliņam, sievietes apspriež, kuras kaimiņienes govij atskrējis teliņš. Laukos zina, ko otrs zupas katlā liek, teic A. Pētersone. Daudz jauku vārdu vietējie veltīja kooperatīvās sabiedrības «Iecavas patērētāju biedrība» autoveikalam. Tajā allaž esot svaiga produkcija.
«Bauskas Dzīve» sastapa Vecsaules pagasta zemnieku saimniecības «Tūjas» autoveikalu, kurš uz Dzegužgalu brauc otrdienās. Tajā iedzīvotāji iegādājas pārtiku un pirmās nepieciešamības preces, piemēram, šampūnu, spuldzītes, sērkociņus.
Autoveikala pārdevēja Lāsma Gerasimova stāsta, ka pastāvīgiem klientiem – pensijas un pirmspensijas vecuma cilvēkiem – patīkot našķēties. Viņi lūdzot, lai atved ābolīšus, biezpiena sieriņu «Kārums», jogurtu, konfektes, cepumus. Autoveikala šoferis Elmārs Saulīts teic, ka agrāk pārdevuši uz parāda, taču pēc gadījumiem, kad pensionāri, kuriem ir 40 latu pensija, pārvērtējuši savas iespējas un sarunātajā dienā tomēr nav varējuši norēķināties, jāmaksā uzreiz.
«Es zinu, cik nopelnu, un nepārtērēju. Taču dažkārt tantiņa nespēj atteikties no gardas desas un citiem labumiem un iztērē astoņus latus vienā reizē. Kad pienāk laiks maksāt, viņa saka: «Dēliņ, man taču malciņa arī vajadzīga, man nav, ko maksāt!» vai arī «Kāpēc tik daudz? Jūs man esat kaut ko nepareizi sarēķinājuši!»
Vecie ļaudis pērk grūbas, rīsus, jo pašiem vairs nav spēka izaudzēt dārzeņus, ievērojis E. Saulīts.
Sadzīvo dažādas tautības
«Ezeru» saimniece Helēna Brože uz autoveikalu dodas ar velosipēdu, lai smagais iepirkumu tīkliņš nebūtu jānes rokā. Septiņdesmit gadu vecā Helēna Cunele no «Kuprīšiem» teic, ka līdz Stelpes centram vairs nevarot aiziet. Viņa ir no Baltkrievijas iebraukusi poliete. Divdesmit gadu nostrādājusi Dzegužgala cūku fermā. Ar darbabiedrēm runājusi krieviski, tāpēc latviešu valodu tā arī nav iemācījusies. «Esmu aizmirsusi poļu un baltkrievu valodu, latviski šo to saprotu, taču parunāt nevaru. Nav vairs tas vecums,» atzīst H. Cunele. Viņa lepojas ar to, ka gan pati, gan vīrs, arī bērni ir pilsoņi.
H. Cunele vēstī, ka nekad nav jutusi negatīvu attieksmi tāpēc, ka ir cittautiete. Dzegužgalā sadzīvo latvieši, lietuvieši, krievi, ukraiņi, baltkrievi. Kā novērojusi Aija Pētersone, latviešu valoda Dzegužgalā ņēmusi virsroku un krievvalodīgie labprāt runā latviski.
Katrā mājā dzīvo vismaz viens pensionārs. Dzegužgalā vairums ļaužu ir vecumā ap 40 gadiem. Te aug astoņi skolas bērni, kuri mācās Stelpes pamatskolā, grupiņa jauno cilvēku apgūst zinības tālākās mācību iestādēs.
Dzeršana kā sērga
Dzegužgala iemītnieku vidū ir gan darba devēji, gan darba ņēmēji, kuri palīdz savākt sienu, ravēt. Par padarīto viņi saņemot naudā un graudā. Flīžu meistars Slaviks Meļņiks no «Lielkuprīšiem» braukā uz Rīgu, sieva Svetlana arī nesen iekārtojusies darbā galvaspilsē- tā par sanitāri. Meļņikiem ir četri bērni. «Mēs Dzegužgalā cits ar citu draudzējamies, jo kaimiņš laukos ir gandrīz kā radinieks. Pie kā cita, ja ne pie kaimiņa skriešu, ja māja degs. Savukārt viņš nāks pie manis, ja vajadzēs kaut kur aizvest vai piezvanīt,» tā A. Pētersone.
Dzeršana Dzegužgalā klīst pa mājām kā sērga. Desmit dienu nodzer un met mieru. Sākumā tā ir izlaidība, kas vēlāk kļūst par slimību, atzīst vietējie.
Velta Šķiliņa no «Atvasarām», kura 70. – 80. gados rajonā bijusi «pietiekami slavena», kā pati smej, jo bijusi labākā slaucēja, jautā, kur tad nelieto alkoholu? Viņa dzīvo un saimnieko kopā ar bijušo darbabiedri Mildiņu Pinti. «Man nepatīk vienai dzīvot, visu mūžu bērni riņķī bijuši. Viņiem nu jau sava dzīve,» tā V. Šķiliņa. Dzegužgalā ir svaigs gaiss un klusums.
«Nomales vienīgā priekšrocība ir dzīve saskaņā ar dabu. Var dzirdēt, kā dzērves kungs ar kundzi sakliedzas. Tepat ir zaķi, lapsas, irbītes, stārķi, žagatas, dīķī zalkši. Ideāli būtu laukos dzīvot, bet pilsētā strādāt. Savai meitai lauku darbus nenovēlu. Kādas man rokas! Manikīru taisīt nevar. Kad satiekos ar pilsētas dāmām, pašapziņa krītas.
Pamestības izjūta piezogas ziemā, jo vasarā esmu aizņemta ar darbiem. Tad cenšos mācīties. Ieguvu autovadītājas apliecību, apmeklēju dažādus kursus, daudz lasu. Kad meita nostāsies uz kājām, domāju doties uz pilsētu meklēt darbu,» stāsta 42 gadus vecā Aija Pētersone, kura strādājusi par zootehniķi. Viņa bijusi firmas «Zepter International Baltic» preču izplatītāja, taču maz cilvēku var atļauties dārgos katlus un pannas. Viņas vīrs Aldis braukā ar piena mašīnu. «Aldim ir darbs. Viņš tiek cilvēkos. Dažreiz pabraukāju viņam līdzi, tur kūsā dzīve,» tā Aija.
Viņa domā, ka Dzegužgala «trumpis» ir neskartā daba, to aizsargājot, nākotnē varētu pelnīt naudu. «Ozolu» saimnieki Kalniņi veiksmīgi strādā govju fermā, tukša stāv Dzegužgala cūku ferma.
Jaunieši nevēloties aiziet
Dzegužgalam nedraud arī jaunu cilvēku aizplūšana. Aigars Minkevičs no «Eglītēm», kurš apgūst pavāra viesmīļa profesiju Saulaines profesionālajā vidusskolā, domā palikt Dzegužgalā un strādāt Rīgā. Jautāts, vai netrūkst izklaides vietu, jauneklis atbildēja, ka daudz sarīkojumu notiekot Stelpes pamatskolā. Arī vietējās pamatskolas 6. klases skolēns Mihails Zaranko no «Melderiem» atzīst, ka pagaidām nav domājis nākotni saistīt ar pilsētu.
