Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas un izglītības nodaļas vadītājs INGMĀRS LĪDAKA pārzina sabiedrisko attiecību lietas, kā arī mācību darba organizēšanu zoodārzā un ārpus tā.
Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas un izglītības nodaļas vadītājs INGMĀRS LĪDAKA pārzina sabiedrisko attiecību lietas, kā arī mācību darba organizēšanu zoodārzā un ārpus tā. Šajā sekcijā par metodiķi strādā arī Ingmāra dzīvesbiedre Laura. Līdaku ģimenē aug meita Daija (10 gadu) un dēls Rūdolfs (6 gadi).
1984. gadā Ingmārs absolvēja Vecumnieku vidusskolu. Tolaik viņš aktīvi darbojās drāmas kolektīvā, rakstīja dzeju un apmeklēja rajona Literātu apvienības saietus. Teātra spēlēšanu Ingmārs turpināja, būdams LU Bioloģijas fakultātes students.
Ingmārs 1967. gadā kopā ar vecākiem – Gaidu un Voldemāru Līdakām.
– Šķiet, tev nekad nevienam nav jāstāsta, kas esi un no kurienes nāc!
– Tā gan ir! Zini, kā mani dēvē? Par Zooloģiskā dārza «seju»!
– Vai vari pateikt, cik iemītnieku ir zoodārzā?
– Dzīvnieku skaits mainās atkarībā no krokodila vai pitona ēstgribas! Pašlaik ir ap 2800 kolekcijas dzīvnieku, sugu skaits – apmēram 250.
– Vai kāds zvēriņš tev ir īpaši mīļš?
– Katrs dzīvnieks ir vērtība. Pašlaik man noteikti vismīļākais ir mazais lemuriņš. Bērni visiem patīk – gan cilvēku, gan dzīvnieku mazuļi, jo viņi augot izspēlē visdažādākos trikus. Lemurs pašlaik ir kļuvis par favorītu gan zoodārza darbiniekiem, gan publikai.
– Intervijā žurnālam «Una» tu atzini, ka tev patīkot ūpji.
– Man patīk visas pūces un visi krupji. Ūpis bija dzīvnieku grupā, kas ceļoja pa skolām, līdz ar to mēs bieži bijām kopā. Pūces ir īpaši putni. Tām labi var ieskatīties abās acīs, ko ne visiem dzīvniekiem var izdarīt. Ūpim ir caururbjošs, uz priekšu vērsts skatiens. Sejas disks rada to līdzīgu cilvēka skatienam, pie tam – ļoti izbrīnīta cilvēka.
– Tu pēc horoskopa esi Lauva. Kāpēc nestāsti, ka dievini šos lepnos dzīvniekus?
– Lauva patīk visiem, un man ir tā – ja visiem patīk, kāpēc lai man arī patiktu… Ļoti jauki ir pērtiķi!
– Bieži tevi kopā ar kādu no dzīvniekiem var vērot televīzijas ekrānā. Vai tev patīk būt populāram?
– Sen nav tā, ka es alktu parādīties TV ekrānā. Man svarīgākais ir rezultāts. Tas ir mans darbs, bet daudzi to pārprot. Ja es redzu, ka mana parādīšanās televīzijā raidījumu padara labāku, nevis sliktāku, tad kāpēc gan to nedarīt! Kad LNT vai LTV «Panorāma» veido informatīvu materiālu, esmu mēģinājis stāstīšanai un rādīšanai pierunāt kolēģus. Bet televīzijas darbinieki bieži vien pat uzstāj, lai tieši es sniedzu informāciju. Viņi nav pārliecināti, vai, piemēram, kopējs to izdarīs tikpat kompakti. Ir jābūt rutīnai, lai runātu īsi. Tik īsi, lai uzfilmēto nevarētu «sagraizīt».
– Radio ēterā bērni tevi zināja kā onkuli Māri.
– Onkulis Māris nekad nav bijis! Ir bijis tēvocis. Māri es izdomāju. Tā ir saprotama vēlēšanās – negribēt, lai izkropļo vārdu. Bijis tik daudz variāciju par tēmu pat viena raksta robežās…! Ilmārs, Igmārs, Ilgmārs, Ingemārs, Ingmāris… Pie visa jau var pierast. Arī pie žurnālistu kļūdām. Piemēram, presē bijis publicēts: reti sastopami ir sarkanvēderkrupji un ugunskrupji, lai gan patiesībā ir tikai sarkanvēdera ugunskrupis. Tādu niansīšu – ak, kungs! Dzeloņcūkas vietā nodrukā… dzeloņčūska.
– Tev patīk bērni, vai ne? Šķiet, viņi to jūt!
– Bērnus valdzina brīvība. Viņiem patīk nevis ka tu stāsti, bet runājies ar viņiem. Jābūt rotaļai. Nav jābaidās no tā, vai formulējumi būs pareizi, vai mati būs saķemmēti, kā nākas… Ar bērniem nebrīvi strādāt nevar.
– Vai vienmēr esi spējis atbildēt uz visiem zēnu un meiteņu jautājumiem?
– Kā nu to izdarīsi! Taču – arī jautājumu uzdošana ir jāvada un var jau atrast simt un vienu nejautātu lietu, par ko runāt. Atceros, kādā no pirmajām reizēm, kad vadīju ekskursiju pa zoodārzu, gadījās šādi. No žodziņa, kur staigā kaza, noplēsta sugas plāksnīte. Kaza ir, plāksnītes nav! Un, protams, bērni prasa: kas tā ir par kaziņu? Zini, kazas no sākuma šķiet šausmīgi vienādas, un skaidrs, ka es bez plāksnītes nezinu, kādas sugas pārstāve ir pašlaik aplūkojamā! Vienā elpas vilcienā sāku stāstīt: «Redziet, šeit pie kazām ļoti bieži var redzēt vārnas un tagad pavasarī tās vāc spalvu, vilnu un nes izklāt ligzdiņu. Un redziet, tur, tajā priedē, sēž vārna un gaida, kad varēs paņemt spalviņas; un, paskat, tur ir ligzda vārnai…» Bērni jau ir aizmirsuši jautājumu par kazas sugu un domā par vārnām. Bet es esmu atbildējis un izgājis no situācijas.
– Atceros, kad mācījies Vecumnieku vidusskolā, neviens nešaubījās, ka tava nākotne būs saistīta ar bioloģijas zinātni. Vai tas bija tavs mērķis jau no zēna gadiem?
– Jā, manos plānos bija iestāties Bioloģijas fakultātē, nodarboties ar ornitoloģiju. Darbs zoodārzā – tā ir ideāla iespēja apvienot trīs galvenos virzienus, kas man bijuši tuvi – dzīvnieki un putni, teātris, ko es spēlēju katru dienu (intervija žurnālistam – tas arī ir teātris!), un rakstīšana.
– Vairākkārt ar zvēriņiem esi viesojies arī savā bijušajā skolā Vecumniekos…
– …un mazajā skoliņā dzīvnieki man nodarīja pāri. Žurka iekoda. Mīļotā žurciņa! Pusotru gadu bijām kā cimds ar roku sadzīvojušies, tik paklausīga un mīļa viņa bija… Asinis tek, skolotāji uztraukušies skrien un meklē saiti, atnes tādu daudzumu tinamā, ka trīs kājas varētu apsaitēt!
– Laikam nav patīkami, ka bērniem jārāda asinis.
– Protams, taču nepatīkamākie ir neasiņainie kodieni, dūrieni un skrāpējumi. Traģiskākais bija Inčukalna skolā, kad man klēpī iekrita dzeloņcūka. Vienpadsmit adatu, no tām trīs cauri plaukstai. Bērni ar sajūsmu skatās, domā, ka tā ir jābūt, jo stils ir atraktīvs. Vilku sev no vēdera un ciskām dzeloņcūkas adatas, dāļāju bērniem, bet pašam asaras birst gar degunu. Turklāt jāturpina stāstīt…
– Tu neesi sarūgtināts par to, ka skolās dabas zinības nav elitārs mācību priekšmets?
– Pašlaik prioritāras ir ekonomikas un valodas zināšanas. Interese par dabaslietām – Latvijā tas ir laika jautājums. Dānijā, piemēram, par lielu privilēģiju tiek uzskatītas tiesības pieskarties dzīvniekam, iesaistoties izpētes procesā. Citur ļaudis visu gadu krāj naudiņu, lai atvaļinājumā varētu aizbraukt, piemēram, uz Norvēģiju un skatīties putnus. Dabas tūrisms pasaulē ir attīstīts un pēc tā ir liels pieprasījums.
– Pašam bieži izdodas atrasties dabā ārpus Zooloģiskā dārza žoga?
– Regulāri braucu uz Vecumniekiem pie vecākiem. Atpūšos, ravēju ābelītes, sakārtoju domas.
– Šis jautājums tev varbūt šķitīs muļķīgs, bet – vai esi mednieks?
– Jā, es «medīju» putnus un zvērus ar videokameru! Tās arī ir medības! Es cienu medniekus, kuri ir zinoši un korekti attiecībās ar mežu, kuriem svarīgs medību, nevis nogalināšanas process. Godīgs mednieks ir ieinteresēts, lai mežā būtu ne tikai kokmateriāli…
– Varbūt tu makšķerē?
– Aizbraucu uz laukiem un pavēstu, ka dodos makšķerēt. Visi pret mani izturas ar sapratni. Jā, varbūt zupai sanāks, saka mājinieki. Aizeju uz ezeru, iemērcu to badapātagu un pats jau zinu, ka tur nekā nebūs. Bet esmu pasēdējis, šo to redzējis. Piemēram, kā pīles aizpeld. Tas jau ir pamats emocionālam stāstījumam. Baroties tikai no grāmatām nevar.
– Vai tu mēdz salīdzināt savus bērnus ar sevi bērnībā?
– Protams, ka es to daru! Un esmu pozitīvais piemērs. To gan es viņiem nesaku, bet, virtuvē pīpējot, nodomāju. Tā ir mana nelaime, ka puikas gados biju tik rāms. Dēlam gan šī problēma būs gaužām sveša, jo viņš izpildīs arī manu kaušanās normu.
– Kāpēc tu smēķē?
– Man nav argumentu, kāpēc es lai to nedarītu. Visvairāk es smēķēju tad, kad tiekos ar žurnālistiem – gluži vienkārši nav rokas kur likt, jo es daudz žestikulēju.
– Kādas ir tavas labākās un sliktākās īpašības?
– Nav tāda cilvēka, ko es gribētu uzskatīt par savu ienaidnieku. No sliktajām – man ir tieksme radīt ap sevi haosu, esmu neorganizēts.
