Eglītē man svarīgākās ir svecītes. Arī šajā gadumijā tās, kā parasti, būs sešas. Tikai sestā lūkosies mūsos no turienes, no kurienes vairs nepārnāk…
Eglītē man svarīgākās ir svecītes. Arī šajā gadumijā tās, kā parasti, būs sešas. Tikai sestā lūkosies mūsos no turienes, no kurienes vairs nepārnāk…
Viņas liesmiņā veroties, atkal sāpēs līdz asarām es atcerēšos, ka sāp ne jau atmiņas, bet sirdsapziņa, skaļi izteiktie un nekad pār lūpām nedabūtie vārdi. Es vēlēšos, kaut viņa – tur – sajustu to, ko es nekad nebiju teikusi, kaut sajustu arī tie, kuri zina.
Un vēl – rīt to, ko ļoti stipri vēlos, es uzrakstīšu uz papīra, tieši pusnaktī sadedzināšu un pelnus izkaisīšu vējā.
Un zināšu, ka karstā vēlēšanās piepildīsies. Noteikti.
