Jūlijs ir karstākais vasaras mēnesis. Gaisa temperatūra iespaido ūdenskrātuvju iemītnieku dzīvi un ieradumus.
Jūlijs ir karstākais vasaras mēnesis. Gaisa temperatūra iespaido ūdenskrātuvju iemītnieku dzīvi un ieradumus.
Ūdens seklākās vietās sasilis, zivis no tādām vienmēr izvairās. Maz zvīņaiņu ir arī ūdens virsējos slāņos virs dziļajām bedrēm un atvariem, jo, sasilstot ūdenim, samazinās skābekļa daudzums.
Tagad zivis uzturas vietās, kur ir vēsāks un notiek ūdens apmaiņa. Meklēt tās vajag dziļās bedrēs, pie stāviem krastiem, atvaros. Karstumā zivis neveic tālas pastaigas un barojas netālu no apmešanās vietas.
Jūlijs ir rītausmu lomu mēnesis. Lai noķertu pienācīga lieluma zivi, pie ūdenskrātuves jāierodas jau tumsiņā, kad ūdens vēl nav sasilis. Tikko austot gaismai, ūdenī var novērot kaut kādu rosību. Karstos vasaras rītos zivis veic pastaigas ļoti neilgu laiciņu – vienu divas stundas. Vakaros pastaigas ir vēl īsākas. Brekšus, zandartus un sapalus nākas makšķerēt pat naktīs.
Šajā mēnesī makšķernieki bieži eksperimentē ar ēsmām, visbiežāk no augu valsts, paplašinot to sortimentu. Var mēģināt copēt ar vārītu kartupeli, mannas vai citu mīklu, plaucētiem graudiem (rudzu, miežu, kviešu), kā arī ar makaroniem, ogām. Par ļoti labu ēsmu tiek uzskatīti sutināti zirņi.
Upēs ar lielu straumi, stāviem krastiem un atvariem labas copes vietas būs pie pašiem krastiem, zem kuriem ūdens pakāpeniski skalo lielus māla iežus. Nobrūkot uz grunts, tie veido lieliskus slēpņus plēsoņām. Zvejot šeit ieteicams ar gruntsmakšķerēm. Uz spriganu ēsmas zivtiņu var uzķerties diezgan liels zandarts. Ja uz āķa uzsprausts siera gabaliņš, tad var pieķerties solīda lieluma sapals.
Mušiņmakšķerniekiem, izmantojot par ēsmu sienāzi, ir izredzes tikt pie sapalu, ālantu un salašu loma. Mitrās, zemās pļavās dzīvojoši sienāži vienmēr ir lielāki, ļoti daudz to parādās siena pļaujā.
Ezeros un dīķos, iekārojot sliekas un baltos gaļas tārpiņus, labi ķeras karūsas. Tās neatsakās no maizes lodītes ar piparmētru, anīsa vai kādu citu aromātisko eļļu.
Jūlijā turpinās līņu cope. Viņu delikatese ir vēžu kakliņi, upes gliemju gaļa, sliekas, bet iebarot tos var arī ar biezpienu. Meklēt viņus vajag klusās upēs, dūņainos ezeros.
Ruduļu makšķerēšanai izmanto maijvaboles, spāru kāpurus, viendienītes vai to kāpurus, maksteņu kāpurus, mazos zaļos sienāžus, kā arī dažādu krāsu mīklu (rozā, zaļu, dzeltenu). Copē ar pludiņa makšķeri ūdens virsējos slāņos. Jūlijā labi ķeras karpas un sazāni, jo viņiem patīk silts ūdens. Lietot var jebkuru ēsmu. Ar pludiņmakšķeri labi copē brekši, raudas, pliči, ķīši un grunduļi.
Asariem var piedāvāt spāru kāpurus. Uz šo ēsmu parasti iekrīt lielie un vidējie asari. Līdakas jūlijā vislabāk ir ķert nevis ar vizuļiem, bet ar ēsmas zivtiņu. Vizuļiem līdakas gandrīz nemaz nepievērš uzmanību, tādēļ dabiskā ēsma vienmēr ir labāka par mākslīgo, sevišķi, ja zivis ir paēdušas un izvēlīgas.
