Brīvos brīžus diezgan bieži pavadu galvaspilsētas teātru izrādēs, kad mani turp aizved SIA «RO-SE» vai arī kāds cits sniedz šādu servisu.
Brīvos brīžus diezgan bieži pavadu galvaspilsētas teātru izrādēs, kad mani turp aizved SIA «RO-SE» vai arī kāds cits sniedz šādu servisu. Tā kā avīzīte aicināja izteikties arī par redzētām izrādēm, nolēmu uzrakstīt par «Šveiku» Dailes teātrī.
Kad biju vēl naivs lauku meitēns, lasīju Remarka «Rietumu frontē bez pārmaiņām» un Hašeka «Šveiku», dzīvoju ar lielāko pārliecību – ja visi izlasītu šīs grāmatas, tad pasaulē nekad nebūtu karu… Gadu gaitā mans laucinieces naivums nekur tālu nav aizvirzījies, joprojām nesaprotu, kāpēc vajadzīga armija, kāpēc cilvēkiem būtu jākaro.
«Šveiks» gan romānā, gan uz skatuves ir gana parupjš un gana neķītrs, taču tik patiess. Galu galā – viss, kas saistīts ar politiku un karu, nemaz tīrs, gaišs un tikumīgs nevar būt. Un Šveika muļķība un stulbums patiesībā ir kārtīga dzīvesgudrība. Tieši skatītājam piedāvātajā groteskā, tīšā pārspīlējumā un ačgārnībās šī patiesība tik labi atklājas uz skatuves.
Daudzi pieraduši pie Gunāra Placēna Šveika, un galu galā arī grāmatā zīmējumos šis «brašais kareivis» ir tik placēnisks. Šajā jaunajā izrādē titullomā mums jāskata Artūrs Skrastiņš, kurš ir citāds, un vēl tikko «Likteņdzirnās» vērots. Izrāde spilgta un artistiska, īpašu «pipariņu» tai piedod grupas «Prāta vētra» un Renāra Kaupera līdzdarbošanās un Val- ta Pūces komponēto dziesmu skandēšana.
Man, kā jau lauku tantei, nebija īsti saprotams, kāpēc vienam aktierim jāatveido vairākas lomas (aktieru mums taču netrūkst). Piemēram, Gundars Āboliņš bija gan feldkurats Kacs, gan ģenerālmajors fon Švarcburgs un brīvprātīgais Mareks, un pat Millera kundze. Protams, Āboliņš labs ir katrā tēlā. Toties, manuprāt, pilnīgi nebaudāmi bija vērot Esmeraldu Ermali, Vitu Vārpiņu un Ligitu Skujiņu, kurām režisors nez kādēļ bija licis būt vīriešiem – tiesas ārstiem, virsniekiem utt. Bet droši vien jau tikai tālab, lai akcentētu šīs situācijas stulbumu. Noteikti jāpiemin, ka baušķenieks Jānis Reinis ir tik iznesīgs meitu, sievu, dāmu utt. mīlnieka virsleitnanta Lukāša lomā.
«Šveikā» jau patiesībā ir daudz līdzību ar mūsu laiku, mūsdienu Eiropu… Izrādē šie līdzību āķīši tika izmesti ik pa laikam. Zinu, ka citiem nepatīk tādas atkāpes no oriģināla, bet man gan patīk. Piemēram, kad Šveiks nonāk cietumā pie citiem, kuri tur «sēž» ne par šo ne par to, skan «Cietumnieku dziesma» (teksta autors Pēters Brūveris). Citēju vienu pantu: «agrāk visiem cietumos/ nabadzīgi klājās/ tagad redz pat Sorosu/ turpu aizstaigājam/ cietumi mums tagad labi/ Nav nekādas vainas/ Dzird tur krievu romances/ Dzird tur latvju dainas.»
Droši vien kritiķi izrādei atradīs daudz nepilnību un negludumu, tāds jau viņu darbs. Tomēr man ir grūti iedomāties labāku veidu, kā pasmieties par kara nejēdzību:
cik skaisti izritinās zarnas
cik skaisti pāršķīst galvaskauss
kad visi veselie kļūs kropļi
tad visiem kropļiem kauties ļaus
un pašās beigās Allelūjā
ar kaulu zāģi spēlēs Štrauss
bet klusēs Dievs
un rūgti bārdā smaidīs
jo nevarēs tam izskaidrot neviens
kādēļ šo dzimumu
viņš zemes virsū laidis.
