Vācu literatūras dižgara Johana Volfganga Gētes 250. jubilejas gads atblāzmu rod arī Latvijas kultūras dzīvē.
Vācu literatūras dižgara Johana Volfganga Gētes 250. jubilejas gads atblāzmu rod arī Latvijas kultūras dzīvē.
Jaunajā Rīgas teātrī skatuves gaitas sākusi izrāde «Verters» pēc J. V. Gētes romāna «Jaunā Vertera ciešanas» motīviem. Apgāds «Jumava» gatavo jaunu «Fausta» tulkojumu, ko veic Valdis Bisenieks, tam oriģinālilustrācijas zīmē māksliniece Dace Dravniece. Savukārt uz Dailes teātra skatuves dzīvi sākuši režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudētās Andra Vilcāna rokoperas «Fausts» varoņi.
Andra Vilcāna mūziku atzīst par ģeniālu
Klasikas darbu ceļi pie skatītājiem mēdz būt divējādi. Darbu veido maksimāli tuvu senatnes gaisotnei, par ko liecina tērpi, dekorācijas, mūzika. Otrs variants, kad no klasikas darba tiek paņemta ideja, teksts, bet interpretācija ir režisora brīvs, mūsdienīgs skatījums. Veidot rokoperu pēc slavenā Gētes «Fausta» sižeta motīviem bija sava veida uzdrīkstēšanās. Taču komponists A. Vilcāns ar to ticis galā lieliski. Tā atzīst arī teātra kritiķi, bet režisors mūziku nosaucis pat par ģeniālu. Visdažādāko mūzikas stilu – repa, smagā metāla, roka, «industrial» – kokteilis skatītājus apdullina ar skaļumu, fascinē ar romantisku smeldzi un rosina uz apjautu par raibi raibo pasauli, kādā dzīvojam.
Aktieri pārliecinoši izdzied emocijas
Fausta, Mefistofeļa, arī Grietiņas tēlu atveidošana uz skatuves ir daudzu aktieru sapnis, ko ne visiem lemts īstenot. Rēzija Liepiņa neslēpj savu gandarījumu par iespēju spēlēt šo lomu Dailes teātra iestudējumā. No naivas četrpadsmitgadīgas vidusskolniecītes ar saldējuma turziņu rokās (tādu viņu pirmo reizi ierauga Fausts) līdz prāta aptumsuma murgiem dzelzs būrī. Tas ir Grietiņas liktenis, ko aktrise izdzied un izdejo ar patiesu jūsmu un sirdi plosošu traģismu.
Cik piedzīvojumu kārs un bezapdomīgs ir Artūra Skrastiņa Fausts, slēdzot derības ar nelabo lugas sākumā, tik nožēlojami nelaimīgs un bezspēcīgs viņš ir lugas beigās. Gūtas visdažādākās baudas, iets līdzi izpriecās un kārdinājumos, bet laiks ir izniekots un mīlestība zaudēta. Nelabajam atdotais mazais pirkstiņš pārvēršas par izpostītu dzīvi. Katram savs liktenis, un par baudām ir jāmaksā – tā aktieris uzrunā skatītājus.
Velns ne vienmēr ir melns, arī Ģirta Ķestera Mefistofeli Fausts sastop kā solīdu kungu, baltās drānās tērptu. Šķiet, cienīga pretinieka viņam tā arī neatrodas. Visu viņš var un visu arī izdara, nešķirojot un līdzi nejūtot, labi tas vai ļauni. Visu izrādes laiku uz skatuves ir jūtama, dzirdama un saožama Mefistofeļa aura.
Skatuve deg elles ugunīs
«Fausts» ir Dailes teātra kārtējais «kases gabals». Pozitīvo pārsteigumu un pārdzīvojumu emocijas ir krietni pārsvarā par dažām režisoriskām neveiksmēm un filozofiskās domas seklumu. Izrāde lielā mērā orientēta jauniešu auditorijai, bet lieliskā aktieru spēle neatstās vienaldzīgu dažādu vecumu publiku. Uz skatuves ir viss: metru augsti liesmu stabi, signāliem kaucošs «bembers», kurā uz skatuves uztraucas policisti, dūmu mutuļi, kas veļas no pekles caurumiem, un perfektas gaismas. Ir viss jūtu spektrs no romantisma piestrāvotām mīlas mizanscēnām ar klasisko «mīl» un «nemīl» skaitīšanu ziedlapiņās līdz erotiskām pornoainām Fausta un prieka meitu duetā.
Savu mērķi izrādes veidotāji sasnieguši, divas stundas publika aizvada mūzikas, gaismu un kustību sintēzē un nav laika būt vienaldzīgiem vai garlaikotiem. Atceļš no Rīgas aizrit pārdomās un vērtējumos.
