Rīdzinieki vairākās paaudzēs Māra un Viktors Kalniņi, kam nav bijis pat latviešiem tik ierasto vecmāmiņas lauku, pirms desmit gadiem piepildīja ieceri iegūt «māju pie dabas». «Sūnas» tagadējā Vecumnieku novada Valles pagasta Taurkalnē, kas tolaik vēl bija Aiz-
kraukles rajona teritorija, bija pirmais no māklera rādītajiem īpašumiem, un tālāk Kalniņiem vairs nebija jābrauc.
Komunālais džezs
Māja celta kā mežsarga namiņš un atrodas metrus 50 no dzelzceļa līnijas un pārbrauktuves. Vārds piešķirts pamatoti, rāda Māra: «No sūnām nevaram atkauties, kaut citus augus «pieradināt» ir grūti – te valda tuksnesīga pelēkā smilts.»
Padomju laikā «Sūnās» bijis komunālais miteklis ar diviem dzīvokļiem, stāsta Viktors, kamēr pa atvērto logu saules piesildīto sētu pārplūdina izcila džeza mūzika. Kalniņi kvalitatīvi pārveidojuši māju, kam joprojām ir labi pamati, sienas un jumts. Nomainīti logi ar šaurākām rūtīm un slēdzamu vērtni, lai zagļiem grūtāk iekļūt. Tie ir vecā koka pelēkajai krāsai pieskaņotā tonī. Iekšējā apdare ir ar visām mūsdienu ērtībām, taču cienīgi solīda, neizjaucot mājas senatnīgo eksterjeru. Tam piederas arī kamīns ar gaisa izvadiem, kas ir namiņa galvenā apkures ierīce.
Daudz prasīja saimniecības ēkas – agrākās klēts un kūts – remonts, jo bija jāmaina jumta vainags un sijas. Te iekštelpu labiekārtošana vēl priekšā. Aku, no kuras sūknē ūdeni uz māju, sargā divas «miroņgalvas» – ūdeņu plūsmas veidoti iežu gabali, ko Viktors rokot atradis tepat tuvumā.
Lasāmā vieta
Pirmā būve jauniegūtajā «miera ostā» savulaik bijusi «sirsniņmājiņa», kam izgatavots atbilstīgs uzraksts «Sūniņas». Nu jau dažus gadus Kalniņiem un viņu viesiem pieejama «ūdensateja» un duša vannas istabā, bet «Sūniņu» logs ieguvis aizkariņus, lai te var palasīt. Logu vajadzēja tāpēc, ka bija par maz kokmateriālu, smejas saimniece.
Rīdzinieki meža mājā pavada katru nedēļas nogali, visas brīvdienas, arī darbdienu vakaros reizumis mēro 75 km ceļu no darba, lai atvilktu elpu pie dabas. Mežs rokas stiepiena attālumā ir daudzveidīgs – skujkoku sils ar bezgalīgu klusumu nomaina lapu koku birzis ar beku audzēm. Māra teic – meža skaņas vai teju apdullinošais klusums viņu atbrīvo un nomierina visvairāk. Pēc pāris dienām «Sūnās» darbs Rīgā sokas ļoti labi.
Eiropas centrā
Tagad Kalniņi ķērušies pie dārza iekārtošanas, Mārai sākumā brīnoties, kāpēc iepriekšējie saimnieki nav atstājuši augļu kokus un ogu krūmus. Izrādās, netālais purvs vienā pusē un ezers otrā savāc mitrumu, un «Sūnās» tā trūkst, tāpēc kultūraugus te grūti kopt. «Mēs esam Eiropas centrs,» pārliecināts Viktors, kurš iezīmējis šajā vietā neparasti blīvu āderu tīklu. Sākumā ar to nav rēķinājušies, sastādot uz āderēm kokus, kam tās nepatīk, tāpēc daļa gājuši bojā, bet citi nīkuļo.
Kalniņiem kompānijā ir ne tikai mežs un dzelzceļš, pie kura var pamāt kravas vilcienu vadītājiem, un viņi tad pamāj pretī un notūtina signālu, bet arī visdažādākie zvēri. Alnis mierīgi pārlecot drāšu žogam, lapsa reiz no mašīnas aizmugures nočiepusi nule nomakšķerētu zivi, zaķi un stirnas staigā pa ceļu, un lielķepains plēsējs ziemā sētā atstājis asins sliedi no sava medījuma. Kaķene Ragna siltajā gadalaikā stiepj mājās ap desmit medījumu dienā, jo pati ēd tikai peles. Ķirzaku astes reizēm mētājoties pa visu priekštelpu, bet zalkša medības Māra pārtraukusi. Reiz Ragna, nevarot izķeksēt no rakuma kurmi, uzsēdusies uz alas un iečurājusi tajā – saņem, partizān! – smiedamies stāsta saimnieki.
«Vecumdienās mums te būs naturālā saimniecība,» atklāj Māra, rādot topošo «meža parku» – trešdaļu mājai piekrītošā hektāra, kur aug eglītes, priedītes un sēnes, saimnieces iesētas no mežā salasīto sugasmāsu atgriezumiem.
