Dailes teātrī iestudēto Mihaila Gruzdova izrāžu liktenis vairumā gadījumu bijis panākumu, pat slavas apvīts.
Dailes teātrī iestudēto Mihaila Gruzdova izrāžu liktenis vairumā gadījumu bijis panākumu, pat slavas apvīts. Labas atsauksmes lasītas arī par 2001. gada janvārī iestudēto Aleksandra Ostrovska lugu «Vēlā mīla».
Tagad gan katrs jauniestudējums tiks vētīts un analizēts ar īpašu kritiķu, arī skatītāju uzmanību, jo no šīs sezonas M. Gruzdovs ir Dailes teātra galvenais režisors. Līdz šim Dailē lielākus panākumus guvušas viņa iestudētas krievu auto- ru lugas: A. Čehova «Ķiršu dārzs», N. Gogoļa «Precības», dažāds, arī pozitīvs vērtējums saņemts par I. Turgeņeva «Liekēdi». Krievu dramaturgs A. Ostrovskis dzīvojis un strādājis 19. gadsimta vidū. Viņa izcilāko dramaturģisko sacerējumu vidū minama luga «Mežs», kas savulaik iestudēta Jaunatnes teātrī, «Ienesīgā vieta» bijusi skatāma Dailē.
Ziepju operas cienīgs fināls
Drāma «Vēlā mīla» sacerēta 1874. gadā. Autors lugā centies atklāt kādu no mīlestības izpausmēm – upurēšanos gandrīz jau līdz neiespējamībai. Režisors M. Gruzdovs, sākot mēģinājumus, esot aktieriem skaidrojis, ka, racionāli ņemot, mīlestība ir lieka – tā prasa jūtas, uzmanību, laiku, atteikšanos, ziedošanos… Tātad visu to, kas traucē mierīgi dzīvot. Lieka – līdz brīdim, kad aptver: bez mīlestības apjēgas nav pašas dzīves. Tā izrādes ieceri skaidro režisors.
Skatītājiem tas kļūst ātri saprotams, tādējādi rosinot uz cerībām sagaidīt kādus rado- šus risinājumus problēmai: kas pārāks – mīlestība pret sev tīkamu vīrieti vai godīgums pret tēvu. Intriga veidojas, mudina kaut kam negaidītam. Diemžēl dramaturgs lugas beigas veidojis visbanālākās mūslaiku meksikāņu ziepju operas stilā. Tāds konflikta risinājums liek doties mājup ar nelielu, tomēr vilšanās izjūtu. Arī par režisora nespēju izrādes beigās radīt emocionāli psiholoģisku saviļņojumu.
Latvieši ir lieliski krievi
Tomēr «Vēlā mīla», lai arī pēdējā laikā arvien retāk izrādīta, ir jānoskatās. Pozitīvu, publikas interesi un emocijas rosinošu iemeslu netrūkst. Vai mums bieži nākas klausīties labu klasisko mūziku? Lai arī nedaudz, tomēr Sergeja Rahmaņinova mūzika izrādē skan, saviļņojot, rosinot iztēli un palīdzot iejusties varoņu pārdzīvojumos. Joprojām var jūsmot par latviešu aktieru spēju meistarīgi atklāt krievu raksturus. Šajā izrādē tas veiksmīgi izdevies Mirdzai Martinsonei, Vitai Vārpiņai, arī Olgai Dreģei. Kustībās, runas manierē jaušams krievu raksturs, temperaments, pat jūtams nacionālais kolorīts.
Krāsains, ārišķīgs, tomēr mazāk pārliecinošs kā citkārt ir Rēzijas Kalniņas tēlojums. Ar sev netipisku pamuļķīša lomu lieliskā jaunā veidolā atklājas Ģirts Ķesteris. Vēl un vēlreiz nākas atzīt, ka aktieri ir mūsu teātru lielākā vērtība. «Vēlajā mīlā» vairums no viņiem tēlo mīlestības alkstošus dažādu vecumu cilvēkus. To lieliski skaidro arī režisora piešķirtais lugas žanra apzīmējums – rudens divos cēlienos. Mīlestības kaislībām nav vecuma ierobežojuma.
Izrādes scenogrāfs ir Marts Kitajevs, daudzos Krievijas teātros augstu novērtēts sava amata pratējs. Krievs, dzimis Baškīrijā, bet 20 gadu dzīvojis Rīgā un strādājis par scenogrāfu Operetes un Jaunatnes teātrī. «Vēlajā mīlā» scenogrāfijas vienotība, dekorācijas kā simboli paši jau veido māksliniecisku vērtību. Vajag tikai nedaudz iztēles, un butaforiskie simboli rosina pārdomām, piedāvā salīdzinājumus katram pašam ar savu dzīves, jūtu un fantāzijas pieredzi.
