Piektdienas, 1949. gada 25. marta, rīts Taurkalnes pagastā atnāca dzestrs. Pētermuižas skolas bērni no internāta ēkas uz divstāvu skolas māju aizsteidzās ātrāk nekā citkārt. Drēgnajā rītā viņu vienīgā vēlme bija nokļūt klasē, kuras stūrī silti «murrāja» tikko iekurtā krāsns, kaut nedaudz radot mājīguma noskaņu.
Pirmajā stundā dzestrums klasē pamodināja pēdējos snauduļojošos prātus.
Nepārprotama pavēle sekot
Otrā mācību stunda solījās būt īpaši aizraujoša, jo piektklasniekiem bija paredzēta iepazīšanās ar pasaules kontinentiem. Taču pēc zvana noskanēšanas reizē ar skolotāju klasē ienāca vēl kāds vīrietis. «Aija Poriete, jums jānāk man līdzi!» skarbi izskanēja svešinieka sacītais, liedzot vietu jebkādām šaubām mazās Aijas galvā. Ja reiz aicina, tad jāiet, neko citu darīt nevarēja. Pavēle izskanēja nepārprotami.
Tā tālajā marta rītā sākās trīspadsmitgadīgā meitēna ceļš nezināmajā. Latvijas Valsts arhīva 2007. gadā izdotās grāmatas «Aizvestie» pirmās daļas 335. lappusē lasāms: «Poriete Aija, Voldemāra meita, dzimusi 1936. gadā, izsūtīta no Zeliņu mājām 25.03.49. uz Omskas apgabala Pavlogradkas rajonu. Atbrīvota 16.03.57. no Krasnojarskas novada Uderejas rajona. Lieta Nr. 5017.»
Turpat lasāmi vēl divi ieraksti, kas nepārprotami saistīti. 1949. gada 25. martā no Zeliņu mājas izsūtīta arī Poriete-Vīksna Leontīne, Jura meita, dzimusi 1910. gadā, un Porietis Juris, Voldemāra dēls, dzimis 1937. gadā.
Tagad Bauskā dzīvojošā Aija Kaktiņa apstiprina: «Jā, tas ir par mums. Tolaik izsūtīja mani, par mani vienu gadu jaunāko brālīti Jāni un mammu Leontīni. Brālis tolaik mācījās 4. klasē Vasku skolā, no kurienes viņu arī paņēma. Mamma tajā dienā bija mājās. Tās gan nebija mūsu mājas «Stubēni», jo no tām jau bijām aizgājuši. Ar mammu trijatā dzīvojām netālajos «Zeliņos».»
Materiāli jaunai mājai
81 gadu veco Aiju Kaktiņu lūdzu atsaukt atmiņā bērnības gadus, kas aizvadīti vēl brīvā Latvijā. Šīs atmiņas galvenokārt veido vēlākajos gados pārstāstītais, tomēr jaunās Poriešu ģimenes cerīgo nākotnes izjūtu tas pilnībā atklāj. «Stubēni» bija Zemgalē labi nostiprinājusies vecsaimniecība ar 30 hektāriem zemes, meža nostūri. Sētā daudz ēku: klētis, lopu kūts, šķūnis. Dzīvojamā māja jau ar prāvu gadu nastu, tādēļ saimnieks bija apņēmies būvēt jaunu ēku. «Tēvs bija savedis pagalmā materiālus. Atceros sētā lielas baļķu, dēļu kaudzes. Tēvs tās pārskatīja un sprieda, ka pēc gada, diviem jābūt gatavai jaunajai mājai. 1940. gada vasarā ienāca krievi un drīz vien visus tēva krājumus aizveda projām. Es nezinu, uz kurieni,» tā vecāku sapni par jauno māju izklāsta Aija.
Uz mūža nometinājumu
Iespējams, kokmateriālu krāvums pirmajā krievu okupācijas gadā pasargāja Voldemāru Porieti no lielākām represijām. Arī turpmākos četrus vācu varas gadus ģimene pārlaida mierīgi savos «Stubēnos». Krieviem 1944. gadā atgriežoties, Voldemārs jaunajai varai iekrita acīs. Līdz 1940. gadam viņš kā daudzi latvieši bija darbojies aizsargos. Pēc komunistu likumiem tas skaitījās liels noziegums, un 1945. gadā Voldemāru arestēja. Spriedums bija tiem laikiem ļoti maigs – «tikai» pieci gadi spaidu darbos aiz polārā loka Murmanskā. Zemgalieša zemes spēks ļāva Voldemāram izturēt mūžīgo sasalumu un polāro nakti, taču brīvība «noziedzniekam» nepienācās. 1950. gadā Aijas tēvu izsūtīja mūža nometinājumā uz Krasnojarskas apgabalu.
Pēckara gadi mātei ar diviem maziem bērniem «Stubēnos» bija smagi. Padomju varas nodokļi auga kā sēnes pēc lietus, līdz kāds zinātājs mātei deva padomu – pamest «Stubēnus», kamēr nodokļu parādi pašus neierauj nelaimē. Tomēr no padomju varas ienaidnieka zīmoga tas ģimeni nepaglāba – 1949. gada martā Poriešus kā budžus izsūtīja.
Nikns čekistu suns
«Tajā 25. marta rītā mūs visus saveda kaut kādā šķūnī Vallē. Tur čekistiem pie durvīm bija piesiets liels suns. Viņš bija ļoti nikns, un mums visiem bija bailes viņam tuvoties. Par mukšanu neviens īpaši nedomāja. Mums bija doma, ka tik visi kopā paliekam. Mums ar brāli jau nekā līdzi nebija, kā no skolas atvesti. Mammai, cik viena varēja panest, tik bija maisiņā līdzi. Kādas drēbes, laikam maizes gabals. Sibīrijā mēs bijām tie nabagākie. Citiem mantu, kuras mainīt pret pārtiku, pret drēbēm, apaviem, bija daudz vairāk,» atceras Aija.
Vairākas nedēļas klausoties dzelzceļa sliežu dunā, ģimene nonāca Omskas apgabalā, Berdovkas sādžā. Tur vietējā kolhozā strādāja galvenokārt vācieši – vēl pirms kara izsūtīti no Pievolgas. «Kolhozā bija tikai viena krievu ģimene, vīrs – traktorists, sieva – skolotāja. Bet būt pie vāciešiem nemaz nebija tik labi. Jā, viņi bija ļoti strādīgi, kolhozā dzīve bija labāka nekā šur tur kaimiņos. Bet viņi mūs arī ļoti izdzina. Tas bija grūti, jo kas gan mamma ar diviem bērniem bija par strādātāju,» secina izsūtītā.
Vārpu lasītāji
1949. gada pavasarī skolā iešana bija jāatliek, rudenī Aija un Juris abi sāka mācīties 3. klasē. Protams, mācības bija krievu valodā. Iespēja, ka bērni kaut ko nesaprastu, nepastāvēja. «Brālis, kopā ar puikām dauzīdamies, valodu ātri iemācījās. Man bija grūtāk, es biju kautrīgāka, klusāka. Man divus gadus vajadzēja, lai saprastu visu,» stāsta Aija.
Mammai Leontīnei sākumā ierādīja darbu fermā pie lopiem. Bērnus vasarā, kad nebija skolā jāiet, sūtīja vārpas lasīt. Aija atceras šo darbu: «Mums līdzi gāja skolotājs vācietis. Visiem bija tašiņa kaklā vai groziņš rokā, un tajos vajadzēja no nokultā lauka vārpas lasīt. Vācietis skatījās, lai mēs liecamies un ņemam katru zemē gulošo vārpiņu. Viņš bija ļoti akurāts un stingrs. Darba bija daudz, tas bija nogurdinošs, mokošs un nebeidzams. Šķiet, visas vārpiņas salasīji, pēc brīža skaties, atkal to pilna zeme.»
Mati piesalst pie sienas
«Mums ierādīja vienu istabu ķieģeļu mājiņā. Ķieģeļi bija taisīti no zemes, salmiem un mēsliem. Aukstums no āra tiem gāja cauri. Mājiņa ar vienu istabu bija iedota četrām ģimenēm. Mūs aizveda pie kaudzes, kur bija mēsli ar salmiem sataisīti kā tādi ķieģelīši. Ar tiem vajadzēja kurināt krāsni, kas bija istabas vidū. Bet tā krāsns nemaz nesildīja. Gultu mums istabā nebija, gulējām uz grīdas. Zemē paklājām izkultu zirņu stiebrus, uzsedzām virsū tādu kā paladziņu un gulējām. Stiebri drīz sabirza, un tad vairs nekāda mīkstuma un arī siltuma nebija. Kādu nakti pamodos, mati bija piesaluši pie sienas.»
Vilki vērmelēs
«Pirmajā gadā mums bija ļoti grūti. Mums nekā nebija, ko mainīt pret ēdienu, tādēļ dzīvojām badā. Maizes gabaliņus mums deva, neatceros, cik tie bija lieli. Bet atminos, ka maizīte garšoja pēc vērmelēm. Nezinu, kāpēc, bet kolhozā visās malās bija tādi milzīgi vērmeļu lauki. Stiebri bija cilvēka augumā, iegāji iekšā kā mežā. Tur pat dažās vietās vilki dzīvoja. Vējš vērmeļu sēklas iznēsāja pa visurieni. Sēklas iebira kviešu graudos. Tās bija tējā. Visur. Es vēl tagad atceros to rūgto vērmeļu garšu.»
Māte vienu brīdi strādājusi pie aitām. Kad viņa tās slauca, Aija un brālis, krūzītes kaut kur zem apģērba noslēpuši, gājuši uz aploku. Vienu krūzīti aitas piena katrs izdzēra. Tas bijis tāds dzeltens, ļoti trekns, ar specifisku garšu. Bet, kad cilvēks ir badā, var dzert arī tādu.
Nebija laika slimot
Klausoties šajās atmiņās, neviļus gribas salīdzināt Sibīrijā augušo ap-stākļus ar mūslaiku bērnu «smalkajām kaitēm». Nereti vecāku galvenās rūpes ir gādāt, lai bērns nesaslimst no tāda ēdiena, no šitāda dzēriena, no svaiga gaisa, no pārlieku liela siltuma un no saltuma. Tādēļ pašsaprotams šķiet jautājums Aijai, kā viņa Sibīrijā nesaslima. Atbilde skan īsi un kodolīgi: «Arī es par to tiku domājusi. Iespējams, ka no satraukuma, no bailēm, kā vispār dzīvosim, mēs nesaslimām. Nebija laika slimot.»
Apliecinājums piespiedu bezizejai ir represētās stāsts ne tikai par aitas pienu vai siļķēm, bet arī par īpatnas garšas tumšas krāsas eļļu, kuru, ja tā vien bija pieejama, pievienoja pie visiem ēdieniem. «Rūgta, negaršīga eļļa un atkal ar vērmeļu garšu. Mājiņas priekšnamā izbēra mums atvestos graudus. Tos vajadzēja sadalīt četrās čupiņās, katrai ģimenei savu. Neatceros, kur dabūjām rokas dzirnaviņas, ar kurām malām graudus. Un tie arī dažbrīd garšoja pēc vērmelēm,» Aija teikto pabeidz klusākā balsī. Šķiet, sacītajā jaušama mūžīgā vērmeļu garša.
Pie tēva
Sibīrija – tas bija represēto latviešu bērnības un jaunības laiks. Ar bērna acīm veroties, pasaules baisie toņi nereti iekrāsojās arī draiski gaišās krāsās. Vairākas nedēļas vilcienā pieaugušajiem bija mokošs, izmisuma piepildīts laiks, ko bērni dažbrīd uztvēra kā piedzīvojumu. Bieži bija tā, ka naktī vilciens brauca, bet dienā uz vairākām stundām apstājās. Tad visi varēja izkāpt, lai nokārtotu savas darīšanas. Gluži kā spēle bērniem bija līšana zem vagoniem, paslēpšanās no svešām acīm kaut kur maliņā, nokārtošanās un tad atkal ātra ielēkšana vagonā. «Tādas bija manas bērnības spēles. Ar laiku aizmirstas bads un aukstums, prātā vairāk paliek interesantais,» atceras represētā.
Kad 1953. gada pavasarī nomira Staļins, vasarā dzīve iegriezās citās noskaņās. Māte bija noskaidrojusi, ka turpat Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā, nometināts tēvs. Ģimenei ļāva apvienoties. No Omskas Poriešiem bija jābrauc uz Krasnojarsku, bet vienus viņus turp nelaida. Bija jāsagaida, kamēr būs brīvs kāds čekists, kurš vilcienā varēs sēdēt kupejā līdzās.
Balti pirkstiņi un vaigi
Ģimenei kopā esot, kļuva nedaudz vieglāk. Parādījās nauda, veikalos šādas tādas preces. Tēvs strādāja celtniecībā, darīja smagus darbus. Tomēr likstas izsūtītos arī šeit nepameta. Aijai reiz no veikala uz mājām bija jāatnes spainī salikti skābētie kāposti – tam laikam un vietai ļoti vērtīgs pirkums. Četrdesmit grādu salā meitēns, lai arī cimdiem rokās, nemaz nemanīja, kā sals bija izkodies adījumam un trauslos pirkstiņus atsaldējis gluži baltus. Ienākot istabā, sala kniebieni pārvērtās lielās sāpēs. Baltie pirkstiņi, arī vaigu gali kļuva brūni. «Neatceros, ko mamma darīja, berzēja, smērēja, es izveseļojos un izdzīvoju,» Aija norāda uz savām rokām.
Attiecību virpulis
Pieaugot brālis devās mācīties par atslēdznieku un vēlāk iekārtojās darbā uz kuģiem, kuri kursēja pa Jeņiseju. Aija Krasnojarskā pabeidza vidusskolu. Mammas un tēva dzīve sagriezās spraigā attiecību virpulī. Vecāki izšķīrās, pēc tam satika citus cilvēkus.
Uz Latviju pirmais 1956. gadā atbrauca Aijas brālis, viņa pati dzimtenē atgriezās gadu vēlāk, mamma vēl pēc tam. «Kad uzzināja par iespēju braukt mājās, mamma, tāpat kā daudzi citi latvieši, sapriecājās. Taču drīz vien viņu pārņēma neziņa, kas Latvijā notiks. Vai būs, kur dzīvot, vai atradīsies darbs? Krievi arī visu ko sastāstīja, cenšoties labākos darbiniekus atrunāt no aizbraukšanas.
Es, atgriezusies Latvijā, uz dzīvi Vallē neapmetos, jo tur man piedāvāja darbu kolhozā. Sibīrijā es biju iepazinusi kolhozu, darbu fermā, tādēļ divdesmit viena gada vecumā nevēlējos ar to saistīt turpmāko dzīvi. Tad labāk sākt visu no nulles. No Krievijas atbraucu ar vienu somu, naudas lielākā daļa bija iztērēta par vilciena biļeti. Ar radu palīdzību dabūju strādnieces darbu tolaik jaunuzceltajā Stelpes pienotavā. Tur man iedeva istabiņu. Kopā ar brāli aizbraucām uz Ziliņu mājām, kur dabūjām gultu un sienas tepiķi. Tas bija viss, kas no mūsu mantām bija palicis. Tā sākās mana dzīve. Strādāju un iestājos neklātienē Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā mācīties par grāmatvedi. Vēl izglītošanās laikā man Bauskas piena kombinātā uzticēja grāmatvedes darbu.»
Skaistie un laimīgie gadi
«Mamma pēc pāris gadiem atbrauca kopā ar citu vīrieti, arī latvieti, uz Latviju, bet tētis no Sibīrijas tā arī neatgriezās. Es divas reizes viņu Krasnojarskā apciemoju. Tētis bija nodibinājis jaunu ģimeni, apprecējies ar sibīrieti, kura pati agrāk bija no Krievijas vidienes izsūtīta. Viņš vienu brīdi bija apņēmies braukt uz Latviju, bet tā arī nepaguva.»
Aijas dzīve Latvijā pamazām iekārtojās. 33 gadu vecumā viņa apprecējās ar toreizējo Bauskas piena kombināta direktoru Elmāru Kaktiņu. Ģimenē piedzima divi dēli: Arnis un Māris, tagad viņai ir trīs mazbērni. Līdztekus darbam piena kombinātā Aija Kaktiņa ir dziedājusi uzņēmuma korī «Zemgaliete», savu balsi aizlocījusi pāri Mežaparka estrādes koku galotnēm.
Aijas Kaktiņas Sibīrijas gadu atmiņas ir līdzīgas simtiem citu no Latvijas svešumā izsūtīto stāstiem. Drūmajās un sāpju pilnajās epizodēs pa brīdim iekrāsojas kas draisks, nebēdnīgi naivs un cilvēcīgi mīļš. Un tas ir tik patiesi, jo cilvēki atceras laimīgo bērnību un skaisto jaunību. Tikai tās ritējumu nebija lemts noteikt viņiem pašiem.
