Rundāles ūdensdzirnavās pirms dažām dienām ir sākta elektroenerģijas ražošana.
Rundāles ūdensdzirnavās pirms dažām dienām ir sākta elektroenerģijas ražošana. Ūdensdzirnavu īpašnieks 28. decembrī parakstīja līgumu ar privatizējamās akciju sabiedrības «Latvenergo» Dienvidu elektrisko tīklu Bauskas tīklu rajonu par saražotās elektroenerģijas pārdošanu.
Kādreizējās turbīnas gultnē uzstādīta tai atbilstoša un rūpnīcā VEF izgatavota hidroturbīna K-84, uz kuras sekundē no četru metru augstuma nogāžas ap divi kubikmetri ūdens. Turbīna, izmantojot siksnas pārvadu, darbina ģeneratoru, kura maksimālā jauda ir 75 kilovati. Saražotā elektroenerģija tiek novadīta uz elektriskajiem tīkliem.
Ūdens pietiek divām turbīnām
Dzirnavas tiek darbinātas ar elektrību. Dzirnavu īpašnieka Ivana Bergmaņa tēvs, pārvaldnieks Indulis Bergmanis, stāsta, ka mēnesī malšanai tiek patērēts vidēji ap 2000 kilovatstundām elektroenerģijas, ko dzirnavas no elektriskajiem tīkliem pērk. Šo daudzumu uzstādītā spēkstacija spēj saražot divu dienu laikā. Pārējo saražotās elektroenerģijas daudzumu dzirnavas elektriskajiem tīkliem pārdod, saņemot septiņus santīmus par kilovatstundu.
«Pašlaik mēs tikai daļēji izmantojam visa ūdens enerģiju,» atzīst Indulis Bergmanis. Viņš uzskata, ka ūdens pietiek, lai darbinātu vēl vienu turbīnu. Saimnieks gan piebilst, ka elektroenerģiju ir paredzēts ražot sešus mēnešus gadā – rudenī un pavasarī, kad Īslīces un Bērsteles upē, kas saplūst kopā pirms paša dzirnavu dambja, ir pietiekami augsts ūdens līmenis.
Elektroenerģiju ražoja jau Ulmaņlaikā
Rundāles dzirnavas pastāvēja jau gadsimta sākumā, līdz tās nopostīja ugunsgrēks, stāsta Indulis Bergmanis. 1935. gadā viņa tēvs Voldemārs dzirnavas, ugunsgrēka nopostītas, nopirka, atjaunoja, uzstādīja jaunas vācu iekārtas. 1937. gadā Rundāles dzirnavas sāka darbu kā vienas no modernākajām ūdensdzirnavām Latvijā. Jau toreiz ūdens darbināja ģeneratoru, kas apgādāja ar elektroenerģiju pašus malējus un arī dažu tuvāko māju iedzīvotājus.
1940. gadā dzirnavas nacionalizēja, bet saimnieka ģimeni represēja. V. Bergmanis mira izsūtījumā 1942. gadā.
Deviņdesmito gadu sākumā Bergmaņu ģimene dzirnavas atguva, izremontēja un sāka apkalpot zemniekus. Salīdzinot ar pirmajiem darbības gadiem, malēju skaits saruka. Tēvs ar dēlu nosprieda, ka dzirnavas var agri vai vēlu apstāties.
Ivans, pabūdams Vācijā un redzēdams, ka tur elektrostacijas tiek ierīkotas pat uz pavisam mazām upītēm, nonācis pie atziņas, ka mazajām spēkstacijām ir perspektīva. Tādēļ uzdrīkstējušies paņemt kredītu spēkstacijas ierīkošanai.
«Turbīna maksā ap 10 tūkstoš latu, ģenerators – vēl vairāk,» stāsta Indulis Bergmanis. Viņš uzskata, ka tas nebūt nav dārgi – zemnieki pērk agregātus un traktorus pat par lielākām summām.
Saimnieks uzsver, ka nozīmīgu atbalstu – morālu un materiālu – līdz šim ir sniedzis pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Okmanis. Viņa, tāpat kā Bergmaņu, iecere esot sakopt dzirnavu dīķa krastus un ierīkot tur sabiedrisku atpūtas vietu.
