Par sieviešu žurnāliem daudzi ironizē. Protams, dažreiz bez smaida nav iespējams lasīt bezgalīgos padomu krājumus, kā «nocopēt» īsto vīrieti, mīlēt sevi un vienmēr būt pozitīvai. Daudzo izdevumu vidū žurnāls «Ievas Stāsti» izskatās pavisam necils. Tajā nav ne padomu, ne reklāmu, toties ir pārsteidzoši veiksmīgi izstrādāts saturs.
Šovasar manā uzmanības lokā nokļuva publikāciju sērija «Rundāles stāsti», veltīta pils pamatakmens ielikšanas 280. gadadienai. Sērijas autore ir žurnāliste Ineta Meimane. Pagājušās nedēļas numurā bija publicēts cikla noslēguma raksts «Pagātnes halucinācijas». Iesaku uzmanīgi izlasīt ne vien šo lielisko publikāciju, bet arī sērijas visus materiālus. Tie ir uzrakstīti dzirkstoši, viegli un dzīvīgi pretstatā daudziem smagnējiem, informatīvi pārsātinātiem vēstījumiem.
Sērijas noslēguma publikācijā, kas veidota, sarunājoties ar pils muzeja direktoru Imantu Lancmani un restauratoru Gunāru Grīnfeldu, autore skar netveramu, iracionālu tēmu par restaurēto pili, kas, iegūstot jaunu dimensiju, sāk ģenerēt pati savus noslēpumus. Sarunā ar «Ievas Stāstu» žurnālisti Imants Lancmanis uzsver: «Esam radījuši vidi, ko vairs neuztveram kā pašradītu, restaurētais jau saplūdis vīzijā. Tā ir reālistiska halucinācija.» Arī Gunārs Grīnfelds jūt, ka pēc restaurācijas pabeigšanas pils no viņa atsvešinās. «Atnāku ciemos un pats brīnos, kur esmu nokļuvis, vai te vispār esmu strādājis?» tā Gunārs Grīnfelds.
Tā nav mistikas, bet smalko vibrāciju pasaule, ko visspilgtāk izjūt cilvēki, kuri visu dzīvi ir veltījuši pils atdzimšanai. Varbūt arī apmeklētājus reizēm pārņem atskārsme, ka pili līdz galam nav iespējams uztvert, pat neskaitāmas reizes tajā atgriežoties. Sērija «Rundāles stāsti» man atklāja jaunu, neparastu rakursu. Kaut būtu vairāk līdzīgu stāstu par Bauskas un apkārtnes ievērojamām vietām!
