Šī gada 24. maijā Rundāles pilī atvērs tematisku izstādi, kas veltīta objekta atjaunošanas sākuma 30. gadadienai.
Šī gada 24. maijā Rundāles pilī atvērs tematisku izstādi, kas veltīta objekta atjaunošanas sākuma 30. gadadienai. Tās mērķis – uzskatāmi parādīt kontrastu starp posta laiku un pašreizējo situāciju.
Septiņās telpās iekārtos ekspozīciju par pils ansambļa, parka, vēsturisko interjeru, glezniecības, tēlniecības un mākslas priekšmetu restaurāciju. Tiks eksponēti atjaunošanas projekti, metodikas un tehnoloģiju izklāsti, visu restauratoru saraksti un fotogrāfijas.
Rodas iespaids, ka tad par Rundāles pili zināsim visu. Tomēr ir vietas, kur apmeklētāji nekad neiekļūst. Pils muzeja direktors Imants Lancmanis tās dēvē par aizkulisēm. Ne tādēļ, ka būtu kas slēpjams. Gluži vienkārši pils bēniņi un pagrabi ir plašās saimniecības noslēpumainas teritorijas, kas svešiniekiem netiek atklātas. Ar Imanta Lancmaņa labvēlību «Bauskas Dzīvei» izdevās pāris stundu pavadīt nepazīstamajā vidē.
Stāvu funkcijas
Baroka laikmeta pilīs ir stingri noteiktas stāvu izmantošanas funkcijas, stāsta muzeja direktors. Rundāles pils otrajā stāvā atradās hercoga un viņa ģimenes apartamenti. Otrajam stāvam vienmēr bijusi reprezentatīva funkcija.
Savukārt pirmajā stāvā tika izvietota komunikāciju sistēma, darbojās pils trīs virtuves – divas austrumu korpusā un viena rietumu korpusā. Galma ierēdņi un muižas pārvaldes personāls aizņēma pirmā stāva centrālo korpusu. Telpas nav bijušas greznas, taču solīdas gan.
Funkcijas nemainījās arī 19. gadsimtā. Vienīgi grāfs Šuvalovs, būdams progresīvs jaunā laikmeta pārstāvis, neapmetās hercoga apartamentos, bet iekārtoja dzīvojamās telpas pirmajā stāvā. Tā bija samērā vienkārša vide, ko akcentēja greznas vēsturisko stilu mēbeles. Diemžēl no tā laika nav saglabājusies neviena fotogrāfija. Tas apgrūtina interjeru rekonstrukciju. Tomēr pēc rakstveida liecībām pilī tiek iekārtota telpa, kas atbilst Šuvalova laika interjeru veidošanas principiem.
Apakšzemes valstība
Pils celtniecības procesā hercogs Johans Bīrons un arhitekts Rastrelli vienojās, ka zem ēkas nav vajadzīgi plaši pagrabi. Sākotnēji tos gan izmūrēja, taču vēlāk lielāko daļu platības aizbēra ar smiltīm. Tikai centrālā korpusa pagrabs, kā arī dažas rietumu un austrumu korpusu apakšzemes daļas kļuva par noliktavām. Tur tika glabāti arī produktu krājumi.
Aizbērto pagrabu lielākā daļa mūsdienās ir atrakta, lai muzejs iegūtu papildu telpas. Tur atrodas komunikācijas, apmeklētāju tualetes, izstāžu zāle, kas pašlaik netiek izmantota. Imants Lancmanis atgādina, ka pagrabstāvā pirms vairākiem gadiem bijusi iekārtota alvas priekšmetu izstāde. Vēlāk radušās problēmas ar meliorāciju, tāpēc šī pagrabu daļa izstādēm nav piemērota. Pirms apakšzemes stāva atjaunošanas telpas atgādināja dīķi, kad kustība bija iespējama tikai pa laipām, atceras muzeja direktors.
Dažās pagraba telpās glabājas akmens kalumu kolekcija un sarkofāgi, kas savulaik atvesti no vairākām baznīcām. Krājumu vidū ir tēlnieka Paolo Triskorni veidotais Šarlotes fon Līvenas kapa piemineklis. Marmora skulptūra sākotnēji atradusies firstes atdusas vietā Mežotnē.
Šomēnes sākta Rundāles pils ugunsdrošības sistēmas modernizācija, kam piešķirts Ls 246000. Tādēļ arī pagrabi kļuvuši par būvlaukumu, jo tiek atjaunotas ūdensapgādes komunikācijas. Daļa pagrabu teritorijas tiks pielāgota īpaša invalīdu lifta un tualešu celtniecībai.
Sikspārņi, stārķis un Filips
Imants Lancmanis rūpīgi aplūko pagraba ķieģeļu velves, cenšoties kaut ko atrast. Meklējumu mīklainais objekts ir sikspārnis. Direktors stāsta: «Kādreiz veselas sikspārņu kolonijas ziemoja, ieķērušās pagraba velvēs. Pēc telpu sakārtošanas visi pazuda un gadiem ilgi netika manīti.
Nesen pie pils vārtiem kolēģis pamanīja sikspārnīti. Ienesām pagrabā, tas sasila, pieķērās pie mūra un aizmiga. Mums bija ļoti liels prieks par sikspārņu atgriešanos. Diemžēl nezinu, kur kustonītis tagad noslēpies.»
Dzīvu radību pilī agrāk nav trūcis. Imants Lancmanis domās atgriežas sešdesmitajos gados, kad ēka bijusi īsta peļu «paradīze»: «Pārtikas krājumus glabājām slēgtā marmora urnā, jo ledusskapja nebija. Kāds uzstājīgs pelēns pamanījās ēdiena daļu pat no urnas izvilkt. Nosaucām to par Filipu un vērojām viņa izturēšanos. Visbeidzot paši sākām barot pelītes. Protams, kustoņi nodarīja lielu postu, izgraužot parketa grīdās sīkus caurumiņus.»
Vēsus un patīkamus mājokļus pils pagrabā atraduši arī krupji, turklāt viņi nebaidījušies uzturēties arī pirmajā stāvā. Pa fasādes izciļņiem «pastaigājušies» sermuliņi un caunas, medījot sīkus putnus.
Tagad vienīgais faunas pārstāvis ir pils darbinieku lepnums – stārķis. Jau astoto reizi viņš vij ligzdu rietumu korpusa skursteņa galā. Izraudzītā vieta esot labvēlīga stārķu «demogrāfisko problēmu» risināšanai, 2000. gadā izšķīlušies pieci putnēni. Ornitologi to uzskatot par lielu retumu.
Izcilas koka konstrukcijas
Pils bēniņi arī senatnē nav bijuši apdzīvoti, lai gan centrālā korpusa mezonīna daļā telpas būtu varēts iekārtot. Imants Lancmanis min neparastu faktu. No 1737. – 1739. gada teicami saglabājušās vaļējās jumta konstrukcijas un visi to elementi, kā, piemēram, sijas un spāres. Tas nozīmē, ka izraudzīti labi materiāli un ļoti kvalitatīvi veikta konstrukciju izbūve. Katrā koka detaļā ar kaltu iecirsta marķējuma zīme, lai montējot elementus nesajauktu.
Imants Lancmanis uzskata, ka bēniņu ventilācijas sistēmu Rastrelli izstrādājis nevainojami. Visur atstātas spraugas, lai nepārtraukti ieplūstu gaiss. Citādi koka konstrukcijas sāktu bojāt sēnītes.
Saglabājusies koka faktūra, taču pamattonis ir mainījies, jo griestu konstrukcijas apstrādātas ar ugunsdrošu šķidrumu. Dabisko koka toni tas pārvērtis sarkanīgā.
Piezīmes uz skursteņiem
Caur bēniņiem ved sarežģīta dūmvadu sistēma. Skursteņi ir lielizmēra ķieģeļu veidojumi ar mazām dzelzs durtiņām, lai tos varētu iztīrīt no sodrējiem, nerāpjoties uz jumta. Visi podnieki un mūrnieki, kuri šeit strādājuši, atstājuši atzīmes par kontroles laiku. Visbiežāk tie ir ar otu uzvilkti gadskaitļi.
Ierīkojot pilī centrālapkuri, nācies izmantot arī bēniņus. Imants Lancmanis raksturo procesu: «Nācās upurēt telpas vizuālo tēlu un pieblīvēt ar padomju laikā ražotām milzīgām un smagnējām iekārtām. Beigās tas viss izrādījās nevajadzīgs. Pēc apkures sistēmas rekonstrukcijas uzstādītās jaunās tehnoloģijas aizņem tikai vienu stūrīti. Tagad visus milzeņus jaucam nost, un tas nav vienkārši, jo pa šaurām kāpnītēm konstrukciju daļas jānones lejā.»
Nākotnē arī bēniņus varēs rādīt apmeklētājiem kā arhitektūras pieminekļa autentisku sastāvdaļu – 18. gadsimta būvniecības paraugu, spriež muzeja direktors.
Daži šausmu elementi
Cilvēki mēdz iztēloties, ka piļu pagrabi ir līdzīgi moku kambariem, bet bēniņos klīst spoki. Tas atspoguļo latviešu folkloras arhetipus, pārliecināts Imants Lancmanis. Viņš skaidro, ka 1944. gada septembrī Rundāles pilī patiešām risinājušies baisi notikumi. Līdz septembrim ēkā atradies vācu armijas garnizons, tad ienācis padomju karaspēks. Vēlāk pagrabos atrasti vācu kareivju līķi un soma ar dārglietām. Šo faktu dokumentāli apstiprina kāda krievu ģenerāļa ziņojums augstākstāvošām instancēm.
Nosacīts šausmu elements pilī pavīdējis 1977. gadā, kad jaunie mākslinieki rīkojuši karnevālu «Romas impērijas drupās».
«Pagrabā izveidojām katakombas. Uz sapuvušiem dēļiem novietojām svecītes un galvaskausus,» atklāj Imants Lancmanis. Skeptiska attieksme viņam ir pret vairākkārt dzirdētiem stāstiem par spoku dāmu: «Pats neko neesmu redzējis. Varu vienīgi reproducēt, ko stāsta citi. Pilmēness naktīs dāma it kā pārvietojoties pa noteiktu, šauru maršrutu pils pirmajā stāvā. Neatbalstu šo leģendu popularizēšanu, jo Rundāle nav gotiska šausmu pils, bet dzīvespriecīga, barokāla izklaides pils.»
***
Kas glabājas Rundāles pils bēniņos un pagrabos?
Atbild Bauskas mākslas skolas audzēkņi.
BAIBA LITIŅA:
– Noteikti pagrabā ir vecas kapenes, bet bēniņos varētu būt mēbeles un drēbes.
MATĪSS SAULĪTIS:
– Vīna mucas un pudeles pilīs parasti glabā pagrabā. Bēniņos, iespējams, novietotas antīkas mēbeles.
KRISTAPS ĀBELNIEKS:
– Es domāju, ka pagrabā dzīvo žurkas. Varbūt tur uzglabā atkritumus, jo mūsdienās iestādēm nav naudas, lai visas drazas izvestu.
LAIMA NITIŠA:
– Pagrabā atrodas zārki, veci akmens kalumi un krāsu noliktava. Esmu tur bijusi. Par bēniņiem man nav priekšstata.
***
Fakti
Rundāles pils pēc arhitekta Rastrelli projekta celta 1736. gadā.
Ēkas kopējā platība – ap 7000 kvadrātmetru.
Pils celtniecībai izlietoti 4,5 miljoni ķieģeļu. Tie gatavoti Rundāles ķieģeļu ceplī.
Koka konstrukcijām izmantota priede. Materiāli vesti no Tomes mežiem (tagadējais Ogres rajons).
Rundāles pils muzejs dibināts 1972. gada 1. janvārī. Pirms tam pils bija Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle.
1965. gadā pieņemts Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums par Rundāles pils restaurāciju.
Objekta restaurācija sākta 1972. gadā.
Līdz 2002. gadam restaurētas četras piektdaļas vēsturisko interjeru.
