Mans bērnības gadu kaimiņš bija Arnolds Gludiņš no Rundāles pagasta «Strēlniekiem». Viņa dzīves stāsts ir visai dramatisks.
Mans bērnības gadu kaimiņš bija Arnolds Gludiņš no Rundāles pagasta «Strēlniekiem». Viņa dzīves stāsts ir visai dramatisks.
Arnolds ir dzimis 1901. gadā. Latvijas pirmās neatkarības laikā viņam bija zemnieku saimniecība 45 hektāru platībā. A. Gludiņš aktīvi darbojās aizsargu organizācijā. Tāpēc Baigajā gadā tika izsūtīta viņa sieva ar diviem pavisam maziem bērniem. Ir ziņas, ka ģimene atgriezusies no Sibīrijas.
Arnoldam izdevies izvairīties no deportācijas. Kad 1944. gadā krievu armija iebruka Jelgavā, viņš devies uz Bausku, kur fronte noturējās līdz septembra vidum. Vācu armijas komandieris Šerners esot ieradies Bauskā un no pilsdrupu torņa vērojis kauju attīstību. Bauskai krītot krievu okupantu rokās, Arnolds Gludiņš devies uz Kurzemi un kopā ar citiem piedalījies pretošanās cīņās. Pēc gara nakts pārgājiena iesnaudušos vīrus pārsteiguši padomju karavīri un apcietinājuši. Viņi dzīti uz Jelgavu, bet vakara krēslā Arnoldam Gludiņam izdevies aizbēgt.
Vasara pagājusi, slēpjoties rudzos, saņemot vietējo iedzīvotāju atbalstu. Pēc lauku nokopšanas rudenī Arnolds devies uz Jūrmalu, kur Majoros dzīvojuši viņa radi Grosvaldi. Tur izdevies netraucēti dzīvot līdz 1945. gada pavasarim, kad Arnolds devies meklēt draugus – pretošanās kustības dalībniekus Zemgalē.
Par šīm Arnolda Gludiņa gaitām uzzināju 50. gados no Rundāles pagasta vecākā vietnieka Osvalda Vīndedža. Viņš Arnoldu sastapis bunkurā, kas bija ierīkots mežā. Iekļāvies nacionālajos partizānos, mans jaunības dienu kaimiņš turpinājis pretošanos līdz 1949. gada 17. martam. Par šo pēdējo cīņu izlasīju 1999. gadā izdotajā profesora H. Stroda grāmatā «Latvijas nacionālo partizānu karš». Tajā no 464. līdz 468. lappusei aprakstīta epizode, kā Lielauces mežā, 300 metru no Priedaišu mājām, čekas spēki aplenkuši partizānu bunkuru. Tur nogalināts arī Arnolds Gludiņš.
Grāmatā publicēti čekas arhīva materiāli jeb pārskats, kā notikusi nacionālo partizānu likvidācija.
«Materiālā nodrošināšana. 1. Personālsastāvs tiek nodrošināts ar divu diennakšu sausās pārtikas normām. 2. Automobiļi – 35 gabali ar degvielas rezervi katrai mašīnai 200 km braucienam. 3. Munīcijas rezerve – viens kaujas komplekts katram ieroču veidam. 4. Rācijas – 10 gabali. Parakstījis apakšpulkvedis Lopuhovs.»
Grāmatā ievietots arī akts par to, kā notikusi Kārļa Kraujas vadītās latviešu un lietuviešu apvienotās bandas likvidācija. Dokuments sastādīts nākamajā dienā pēc notikuma – 1949. gada 18. martā. Nacionālo partizānu bunkurā bijuši 24 vīri. Uzbrukums ildzis no plkst. 8 līdz 17. To veikusi 120 cilvēku liela trieciengrupa. Bunkurs bijis 45 metrus garš, ar divām lūkām, labi nomaskēts. Apkārtne 15 – 20 metru rādiusā mīnēta ar tālvadības mīnām.
«Kad trieciengrupa atklāja bunkuru un tam tuvojās, bandīti izrādīja bruņotu pretestību, atklājot uguni no abām lūkām un uzspridzinot 42 mīnas. Pārējās 28 mīnas kaujas laikā sapieri padarīja nekaitīgas.Triju stundu laikā, uzspridzinot bunkuru divās vietās, kā arī to aizdedzinot, Kraujas banda tika likvidēta. Brīdī, kad trieciengrupa nobloķēja bunkuru, tajā atradās 24 bandīti, no kuriem pēc kaujas padevās deviņi, bet pārējie 15 krita kaujā.»
No uzbrucējiem pieci ievainoti, viens no viņiem vēlāk nomiris. Čekistu veiktā uzskaite liecina, ka cīņa bijusi nevienlīdzīga. Bunkurā pēc kaujas atrasti: viens 82 mm mīnmetējs, ap 30 mīnmetēju mīnu, viens balsta ložmetējs, divi rokas ložmetēji, 11 dažādi automāti, deviņas šautenes, sešas pistoles.
Šis notikums un publicētie čekas dokumenti mani vedina uz pārdomām par lielajiem upuriem, kuri vēl vairākus gadus pēc kara tika ziedoti uz tautas brīvības altāra. Arnolds Gludiņš ir tikai viens no tiem, kuri šādi gāja bojā. Mūsu pienākums ir atcerēties tos, kuri arī okupētajā Latvijā nezaudēja cerību, cīnījās pret apspiestību, pazemojumiem.
V. ĀRIŅŠ Vecumniekos
