Iedama uz Rutku Tēva (īstajā vārdā Arveds Mihelsons) 120. dzimšanas dienai veltītu pasākumu, prātoju – diez vai atradīsies kāda saistība šim slavenajam vīram ar mūsu rajonu?
Iedama uz Rutku Tēva (īstajā vārdā Arveds Mihelsons) 120. dzimšanas dienai veltītu pasākumu, prātoju – diez vai atradīsies kāda saistība šim slavenajam vīram ar mūsu rajonu? Pārsteigta un priecīga izdzirdēju – aktrise Vera Gribača stāsta par piemiņas plāksnes uzstādīšanu pie jauka pasaku namiņa Rīgā, Codes ielā, kur dzīvojis Rutku Tēvs.
Kalpojis divām mūzām
Rutku Tēvs dzimis tagadējā Rīgas Vidzemes priekšpilsētā, Strazdumuižā, un mācījies Biķeru draudzes skolā. Tāpēc var saprast, kāpēc viens no pirmajiem viņa jubilejai veltītiem pasākumiem pagājušajā nedēļā notika Rīgas Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijas lielajā zālē. Pseidonīms, izrādās, viņam pielipis no pirmās lomas – Rutku tēva P. Kūlas lugā “Uz priekšu būšu gudrāks”.
Atmiņās dalījās Arveda Mihelsona bijušie audzēkņi no Dailes teātra otrās studijas – Vera Gribača un Valdis Rūja. Kā stāstīja Vera Gribača, toreiz pret skatuvi un tālaika dižajiem aktieriem no jauno puses bijusi milzīga pietāte un bijāšana, pat bailes. Neskatoties uz to, Mihelsonu visi mīļi sauca par Miķelīti.
Ar Rutku Tēvu bieži ticies arī Veras Gribačas dzīvesbiedrs Ēvalds Valters. Abi astoņus gadus atdevuši strēlnieku gaitām, bet tiekoties runājuši tikai par literatūru, jo jubilārs visu mūžu pašaizliedzīgi kalpojis divām mūzām – skatuvei un literatūrai. Līdzās vēsturiskiem romāniem, viencēlieniem, feļetoniem, fabulām un dzejas tulkojumiem viņš ir pierakstījis arī pāri par 600 teātra un sadzīves anekdošu. Vera Gribača šo teātra anekdošu krāšanas misiju pārņēma – sakrāja vairāk nekā 1600 anekdošu un apkopoja tās 11 krājumiņos. Darbs uz laiku bija pārtrūcis, tagad atkal atsākts.
Mihelsons – improvizators
Kādreizējais aktieris, tagad pazīstams kā dzejnieks Valdis Rūja, atcerējās, kā, aizvietojot saslimušus kolēģus, nācies ielēkt kādā lomā un vairākkārt spēlēt kopā ar Arvedu Mihelsonu. Jubilārs bijis liels improvizators. Vienā lomā viņš smīdinājis gan kolēģus, gan skatītājus, uzvelkot žaketi ar visu pakaramo, bet Ķēniņa lomā izrādē “Sprīdītis” pēkšņi ielicis savus tekstus, saistītus ar notiekošo apkārtējā dzīvē – ar Staļinu, ar izvešanām. Tā viņš sagādājis nepatikšanas sev un nopietnas izskaidrošanās teātra vadībai ar toreizējās valdības vīriem.
Rutku Tēvs ļoti uzticējies saviem kolēģiem un paziņām. Dzejniekam un draugam Jānim Sudrabkalnam bieži vien iedevis naudu, lai viņš nokārto kārtējos sadzīves rēķinus. Reiz, saņēmis labu naudiņu un gribēdams savā teātra garderobē pārējos uzcienāt, aizsūtīja kādu pēc dzeramā. Tas sanesis labi daudz parasta vīna. Rutku Tēvs, to redzēdams, izsaucies: “Nē, labāk dzert mazāk, bet ko labāku!” un aizsūtījis vēlreiz pēc dārga konjaka. Kopš tā laika arī Valdis Rūja uz saietiem ņem mazu blašķīti ar labu dzērienu.
“Vella kalpu” aizkulises
Savās atmiņās par filmēšanos Rutku Tēva vispopulārākā romāna ekranizācijā “Vella kalpi” dalījās aktrise Olga Dreģe un bijušais baletdejotājs Artūrs Ēķis.
Olga Dreģe iebilda pret uzskatu, ka visu izšķir nauda. Viņiem toreiz par filmēšanos maksāja tikai trīs rubļus dienā, bet tas bija tik interesanti un saistoši, ka par naudu daudz nebēdāja. Aktieri ir priecīgi un gaistoši radījumi, tāpēc labi, ka atmiņas par viņiem vismaz saglabājas filmās. Grūti bija noticēt, ka aktrise Dailes teātrī jau nostrādājusi 46 gadus. Viņa atkal veikli demonstrēja savu sportisko garu, nostājoties turpat uz galvas.
Bijis grūti pierast, ka filmā nav kā dzīvē, visu neuzņem hronoloģiskā kārtībā. Viena no pirmajām filmēšanās epizodēm bija mīlas aina ar Artūru Ēķi, kuru pirms tam viņa nebija satikusi. Turklāt nācās sist viņam pļaukas. Kad to vajadzēja vairākkārt atkārtot (septiņas reizes pa četrām pļaukām – kopā 28 pļaukas!), vaigs Artūram jau bija sasārtis un uztūcis. Turklāt viņam neviļus izstrādājies reflekss – staltais puisis sarāvies jau pirms pļaukas. Olga Dreģe bija skuķis no laukiem, arī pļaukas bija spēcīgas un smagas.
Artūrs Ēķis pastāstīja, ka uz lomu nācās izturēt lielu konkurenci. Vieni atkrita aizņemtības, daži – svara dēļ, citiem nepaveicās jāšanas pārbaudē.
Filmēšanās – mānīšanās vien!
Viena no populārākajām ainām filmā ir pliku zviedru karavīru pulka dzīšana. Tas tika uzņemts pie Tukuma, filmējās PSRS karavīri, peldēšanās izlases sportisti, saģērbti miesas krāsas biksītēs ar pirtsslotām rokās. Neskatoties uz to, tuvējos kokos bija sakāpušas ziņkārīgas meitenes un pat 80 gadu vecas večiņas. Tas tika filmēts agrā pavasarī, lai nenosaltu. Plikajiem, lai ierīvētos, izsniedza spirtu, pat bija jāparakstās, ka to nelietos iekšķīgi.
Sākumā nevarēja saprast, kāpēc tik jocīga ir aiz plikajiem karavīriem joņojošo jātnieku uzvedība. Izrādījās, 13 – 15 gadu vecas meitenes ir pārģērbtas par jātniekiem ar parūkām un ūsiņām.
P. S. Līdzīgs atmiņu sarīkojums, veltīts Rutku Tēva lielajai jubilejai, paredzēts arī Latviešu biedrības nama Līgo zālē 7. novembrī plkst. 18. Ieeja pret ziedojumiem.
