Šodien startē XXIII Ziemas olimpiskās spēles Phjončhanā. Olimpiskās spēles dēvē par visu sporta spēļu karalieni. Tās televīzijā vēro miljoniem skatītāju, klātienē vairāki simti tūkstoši. Uzmanība, kuru saņem labākie sportisti, ir milzīga, tāpat kā spēļu izdevumi un skandāli.
Es Olimpiskajām spēlēm, protams, sekoju līdzi, bet ne ar tādu aizrautību kā agrāk. Manuprāt, šo lielisko sporta pasākumu ir sagandējušas tā kosmiskās izmaksas, kuras tiek novirzītas jaunu stadionu un sporta spēļu norišu vietu būvniecībai, desmitiem jaunu daudzstāvu ēku celtniecībai un pat vilcienu līniju izbūvei. Tas viss skan pasakaini skaisti, ja vien pēc tam šīs būves tiktu izmantotas, bet tā ne vienmēr notiek.
Piemēram, lai sarīkotu 2016. gada Vasaras olimpiskās spēles Brazīlijā, tika uzbūvēti jauni baseini un stadioni, kuri tagad ir pamesti. Ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos Krievijā izbūvēja speciālu vilcienu trasi, kura pašlaik netiek izmantota. Sočos izlietoti 21,89 miljardi ASV dolāru, Phjončhanā plāno tērēt 13 miljardus dolāru.
Un, protams, lielākā sērga, kas iznīcina Olimpiskās spēles, ir dopings. Visiem zināmi pēdējo gadu skandāli ap Krievijas sportistiem. Te viņus diskvalificē, te atkal atzīst par nevainīgiem.
Žēl. Žēl, ka Olimpiskajās spēlēs investē miljardiem eiro, lai pēc tam daļa šo investīciju tiktu pārvērstas gruvešos. Neapšaubāmi nauda figurē arī dopinga skandālā. Nez vai tā ir sakritība, ka Olimpisko federāciju ar milzu līdzekļiem atbalsta Krievija. Manuprāt, daļa apsūdzēto sportistu tika attaisnoti, pateicoties Putina ietekmei.
Šo divu faktoru – mākslīgi veidotās infrastruktūras, kura netiek pēc tam izmantota, un dopinga dēļ – es Olimpiskās spēles skatīšos divējādām izjūtām. Tiesa, nekādi apstākļi mani neietekmē kaislīgi sekot līdzi mūsējiem sportistiem, kuri, ticu, ir tīri un kuri pratīs «izgriezt» pogas lielvalstīm un «netīrajiem».
