Vecumnieku lietišķā kokapstrādes uzņēmuma SIA «Pakāpiens» direktora vietniece Lidija Reinberga prot pārsteigt ar izdomu. Reizēm viņa nedēļas laikā pagatavo pat desmit rotaslietu – krelles, rokassprādzes, auskarus, piespraudes, gredzenus.
Vecumnieku lietišķā kokapstrādes uzņēmuma SIA “Pakāpiens” direktora vietniece Lidija Reinberga prot pārsteigt ar izdomu. Reizēm viņa nedēļas laikā pagatavo pat desmit rotaslietu – krelles, rokassprādzes, auskarus, piespraudes, gredzenus.
Citi brīnās
“Manas tuvākās draudzenes jau zina, ka nevienu tērpu nevalkāju tādu, kādu nopērku. Mana mamma šuva, vīramāte šuj, arī es amatiera līmenī to protu. Ja iegādājos ko gatavu, tad vismaz pogas pāršuju vai kaut ko pārveidoju, lai tērps iegūtu individualitāti. Esmu ekonomiska sieviete, dzīvoju reāli, bet optimistiski. Nācies apgleznot kurpes un dekorēt somas, jostas. Nepērku dārgas lietas, bet arī lētu mantu protu padarīt tik savdabīgu, ka citi brīnās – kur tādu var dabūt?”
Stāstot par rotu gatavošanu, Lidija atceras pērienu, ko dabūjusi bērnībā. “Man bija kādi četri gadi. Paņēmu tēta aproču pogas, kas tolaik bija modē, iekabināju starp pirkstiņiem kā gredzenus un gāju pie draudzenes ciemos. Protams, ka pogas pazaudēju. Tētis bija ļoti dusmīgs, bet es toreiz spītīgi nolēmu – kad izaugšu, būs man pašai savi gredzeni. Un ir arī,” saka radošā sieviete.
Patīk un izdodas
“Gadījās tā, ka vīra žaketei iztrūka un pazuda apvilkta poga. Nācās braukt uz Rīgas veikalu “Spolīte”. Gaidot, kamēr izgatavos jaunu, staigāju pa Ģertrūdes ielu, un kājas pašas aiznesa līdz studijai – salonam “Delica”. Logā bija aicinājums uz mācībām – modes rotu gatavošanas kursiem. Izlasīju un sapratu, ka tas ir tieši tas, ko man vajag – ļoti sievišķīga nodarbošanās.
Pieteicos un sāku mācīties. Mums tur atklāja dabisko akmeņu, pusdārgakmeņu, dažādu materiālu savietošanas un savienošanas iespējas, pērļu vēršanu un vēl visu ko. Ir tik interesanti vērot, kā viens materiāls papildina citu, kā dabiskais akmens sader ar stiklu, koku, kā stikls spoguļojas pērlītēs un otrādi. Ārkārtīgi patīk un, jāteic, arī izdodas. Divu vienādu rotu manā kolekcijā nav. Katra ir oriģināla. Patīk veidot komplektus – lai vienā stilā vai krāsā ir kaklarota, auskari, rokassprādze, piespraude, vēl kāds nieciņš,” stāsta Lidija.
Neskaita un nesver
Lidija Reinberga ved uzņēmuma otrajā stāvā, kur viņas darinājumi tikko savietojas uz vairākiem galdiņiem. Turklāt tas ir tikai viena gada darbs. Cik rotu īsti tapis, Lidija nevar pateikt, jo tās neskaita un nesver, bet rada atkal jaunas. Daļa skaisto lietu jau aizceļojušas pie draugiem, draugu draugiem un paziņām. Vecumniekos daudzi ielāgojuši, ka pie Lidijas var atrast oriģinālu dāvanu, kurai līdzīgas nebūs nevienam. Vairākas dāvinātas vīra biznesa partneriem.
Viņa uzsver radīšanas procesu. Sākot rotu darināt, Lidija nekad nezinot, kāda tā būs. Reizēm gadoties, ka nākamā darinājuma atveids atnāk sapnī. Tad galvenais – mēģināt to atcerēties.
Lidija iemācījusies rotām izmantot koku, plastikātu, plastmasu, pusdārgakmeņus, kaulu, stiklu, keramiku, mākslīgi audzētas pērles, gliemežvākus, audumu, dabisko un mākslīgo ādu, metālu. Draudzene no Sāremā atvedusi kadiķa koka pogas, un arī tās izmantotas kaklarotā. Lidijai pašai ir ķēde ar tajā iestrādātu greznu karotīti.
Izmēģināt neparasto
Šogad Lidija piedalījusies starptautiskajā izstādē “Bead art 2006” (latviski – kreļļu māksla). Par laureāti gan neesot kļuvusi, bet guvusi iespēju ar izdevīgu atlaidi salonā “Delica” iegādāties rotām vajadzīgos materiālus. Mācīšanās turpinās, jo vēl daudz ko gribas izmēģināt, piemēram, izmantot materiālu, no kura rotaslietas var pat cept, stāsta Lidija.
“Laika cilvēkam ir tik, cik viņš paņem. Diennaktī ir 24 stundas – cik minūšu, sekunžu! Tā ir milzīga bagātība. Pēc darba mājās uzlieku gatavoties vakariņas, kamēr katls vārās, pagūstu apliet siltumnīcu. Dārzs ir izravēts, puķes zied, gurķi aug. Visu daru ātri, bet vēlajās vakara stundās atpūšos, gatavojot rotas. Tas ir tāds kārdinājums, no kura nevar atteikties,” atzīstas Lidija.
