Tradīciju pārmantojamība koros un deju kopās.
Tradīciju pārmantojamība koros un deju kopās
Dziesmu svētkos dziedātāju un dancotāju pulkā ir daudz ģimenes cilvēku – brāļi, māsas, vecāki ar bērniem un pat mazbērniem. Īpašs stāsts ir par sievām un vīriem, kuri, kā mēdz teikt, ir sadziedājušies un sadancojušies uz mūžu. Tādi ir arī baušķenieki Aira un Paulis Staņķi, vidējās paaudzes deju kopas “Biguļi” dalībnieki.
Drēbju vezums
Šogad Dziesmu svētki neierasti sākās ar gājienu. Lieliska ideja, saka Aira, tam, kurš to izdomāja, viņa gribētu dāvināt puķi un buču.
“Tas bija pa īstam – no Latvijas malu malām lielie svētki ienāca Rīgā pa galveno ielu. Bijām nevis nedēļu nomalušies pa Rīgu, mēģinājumos un koncertos salijuši un noguruši, bet ieradāmies atpūtušies, saposušies, un gājienā iet bija prieks. Citus gadus pēc gājiena taisnā ceļā braucām uz mājām, jo deju svētku koncerti jau bija nodejoti,” saka Aira.
Sarunu Staņķu ģimenē sākam ar smiekliem – Paulis atceras tērpu vezumu, kas dejotājiem 80. gados bijis jāved uz svētkiem – vairāki latviešu, tad krievu, igauņu, lietuviešu, čehu, vācu, poļu, zābaki, pastalas, kurpes. Dancotāji uz Rīgu braukuši vienā busā, otrs sekojis ar apģērbiem. Turpat stadiona malā meitas metušas brunčus pār galvu, lai pagūtu pārģērbties. Tagad pavisam vienkārši – viens Zemgales novada tautas tērps der visām dejām.
Slapjām mugurām
Nav jau tā, ka Staņķu ģimene tikai dejo un dejo. Paulis strādā SIA “Bauskas ūdenssaimniecība”, Aira SIA “Veselība” Bauskas aptiekā. Izaudzinātas meitas Laura un Linda. Katram ir savi brīvā laika prieki – vīram medības un 20 bišu saimes. Sievas sirdslieta ir Likvertenu dārzs, kur viss aug tā, ka jādomā – Airai ir zaļie īkšķīši.
Nemainīgs abiem kopā divas reizes nedēļā vakaros pēc darba ir ceļš uz mēģinājumiem. “Normāli cilvēki šajā laikā beidz ēst vakariņas un skatās televīzijas “Panorāmu”. Tā sen ir beigusies, kad atnākam mājās, nodejojušies slapjām mugurām. Bet noguruma nav, esam izkustējušies, slodze ir pamatīga, asinis riņķo straujāk, vaigi sārti, acis mirdz, nejūti gadus,” atzīst Aira.
Viņa sākusi dejot trīs gadu vecumā, Paulis – mācoties Saldus tehnikumā. Atgriežoties Bauskā, viņš dancojis visos kolektīvos, ko vadījusi leģendārā Biruta Hegenbarte. Tur arī iepazinies ar Airu. 1977. gadā abi jau piedalījušies lielajos svētkos Rīgā, bet 1978. gada Ziemsvētkos svinējuši kāzas.
Meitas aizkulisēs
Cilājam Dziesmu svētku nozīmītes un fotogrāfijas, un Aira stāsta: “80. gada Deju svētki man gāja garām. Tikko bija piedzimusi mūsu pirmā meita. Paulis viņu auklēja, kamēr nodejoju skatē, bet lielajā koncertā manā vietā bija cita.
Linda un Laura mums ir bijušas līdzi koncertos, pavisam maziņas stāvēja aizkulisēs Bigai pie rokas. Reiz kopmēģinājumā gandrīz pazaudējām bērnu. Mēs dancojām, bet Laurai šķitis, ka esam aizgājuši, un viņa viena trīs gadus veca no pilskalna atnākusi līdz Plūdoņa ielai. Pārbijušies skrējām uz mājām un atradām Lauru sēžam dārzā. Vēlāk, lai mēs abi kopā varētu kur aizbraukt, māsa pieskatīja meitas, draudzenes uzņēmās auklīšu pienākumus.
Bija tāds brīdis, kad nedejojām un tomēr atsākām. Vēl pirms laiciņa bijām jau nolēmuši, ka nu gan viss – beidzam. Tomēr draugi pierunāja atgriezties, lai “Biguļi” būtu pilnā sastāvā. Šie svētki mums laikam tomēr būs pēdējie, jo līdz nākamajiem vidējās paaudzes vecumu būsim pārauguši, bet senioru kopas Bauskā nav.”
Īpašā brālība
No “Biguļu” dejotāju noturīgajiem pāriem Aira un Paulis vēl nosauc Ināru un Māri Krauzes, Guntu un Uldi Sirmeļus. Liela nozīme ir tam, ka “Biguļi” ļoti cieši turas kopā arī ārpus dancošanas, ne tikai priecīgos, bet arī skumjos brīžos, atzīst Aira un Paulis. Tā ir brālība, ko negribas pazaudēt. Pirms došanās uz lielajiem svētkiem pagājušajā nedēļā bijuši kapos pie savas Bigas. Gluži kā pēc svētības.
Kopīgu dziesmu un svētku prieku pazīst arī daudzi koristi – Sandra un Ainārs Dzīvīši, Raitis Ignatjevs un Sandra Bergmane, Mārīte un Staņislavs Jonkus Mežotnes pagasta korī. Ģimene ir diriģenti Uģis un Linda Matveji. Īslīces pagasta jauktajā korī “Četri vēji” dzied Indra un Aldis Atvari, Illa un Edgars Sunteiki, māsas Mūrnieces – Inita un Maija, Ilga Mallone ar meitu Gintu un dēlu Kasparu, Anita Feldmane ar dēlu Kristapu, atklāj kora prezidente Sandra Kisele. Tādi piemēri, kas norāda uz tradīciju pēctecīgu pārmantojamību, ir katrā korī un deju kopā.
