Trīs maģiskie vārdi «es tevi mīlu» tiek gaidīti, izsapņoti, līdz beidzot tiek sagaidīti no sava sapņu cilvēka.
Trīs maģiskie vārdi “es tevi mīlu” tiek gaidīti, izsapņoti, līdz beidzot tiek sagaidīti no sava sapņu cilvēka. Pienāk brīdis arī nākamajiem trim maģiskajiem vārdiem “man (mums) būs bērns”. Kā uz šo jaunumu reaģējuši māmiņa Ieva un tētis Vadims?
Viņa ēd pat sīpolus…
– Pirmos divus grūtniecības mēnešus esmu emocionāla, biežāk sūdzos par nogurumu un sliktu dūšu. Ja grūtniecība nav plānota, slikto pašsajūtu cenšos slēpt, jo man šajā laikā vēl arī jāizlemj, kā rīkoties jaunajā situācijā, – saglabāt bērnu vai ne.
Visbiežāk sievietes notikušo uztver kā Dieva pirkstu. Bērna pieteikšanās nereti sakārto arī attiecības – vai nu aiziet tas, kurš tāpat nebūtu noturams, vai arī vīrietis uztver to kā brīdi, kad ir jāuzņemas atbildība par jauno situāciju.
Trešajā un ceturtajā grūtniecības mēnesī mani maņu orgāni ir kļuvuši jutīgāki, attīstās nepatika pret trokšņiem, stiprām smakām un noteiktiem ēdieniem. Garastāvoklis un iegribas kļūst mainīgas kā vēja virziens. Nakts vidū varu celties un iet uz virtuvi uzēst. Nespēju pārvarēt kāri, piemēram, pēc marinētiem sīpoliem, ko iepriekš nevarēju ciest.
Piektajā mēnesī esmu kļuvusi apaļīgāka, toties enerģijas pārpārēm un ļoti gribas mīļumu. Daktere paskaidro, kāpēc tā, – šajā laikā dzimumorgāni tiek pastiprināti apasiņoti. Turklāt mīlēšanās bērniņam šajā laikā nevar kaitēt. Mazuļa kustības ir sajūtamas, un reizēm šķiet, ka manā puncī aug nākamais futbolists.
Sestajā mēnesī muguras lejasdaļā iemetas tāda kā sāpīte. Labāk justies palīdz viegla krustu masāža vai silta vanna.
Arvien vairāk gribas mieru, miegu un atpūtu, tas raksturo grūtniecības septīto mēnesi. Astotajā mēnesī viss notiek kaut kā lēnāk, pat elpoju daudz dziļāk. Kāju nagus pati vairs nevaru apgriezt, jo pieliekties ir grūti. Finiša taisne ir tuvu. Devītajā mēnesī jūtos liela, lēna un reizēm nevarīga kā bērns. Vajag palīgu, lai noslaucītos, iesmērētos ar krēmu, aizsietu kurpju šņori. Spēki jātaupa, jo priekšā ir deviņus mēnešus tapušā diplomdarba lielā aizstāvēšana. Daktere iesaka: “Dzeniet prom bailes, uztveriet dzemdības kā eksāmenu, kas jums jebkurā gadījumā ir jānoliek un mainīs visu turpmāko dzīvi!”
Viņš – nav, kur atkāpties
– Viss notiek kā līdz šim. Ejam uz krodziņiem, braucam peldēties, sēžam pirtiņā. Tad piepeši es to uzzinu. Pirmajā brīdī gribas vai mukt, vaicājot debesīm, kāpēc tas notiek tieši ar mani? Samierinoties apzinos, ka nākotnes plāniem, karjeras veidošanai un izklaidei drīz pievienosies pamperu mainīšana un ratiņu stumšana.
Trešajā sievas grūtniecības mēnesī saprotu, ka nekas vairs nav grozāms, sāku par to domāt un runāt pacilāti. Esmu gatavs sadraudzēties ar savu dēlu.
Ceturtajā mēnesī esmu drusku noguris no tā, ka viņa visu laiku ir piekususi un raudulīga. Vai tiešām mums būs meita? Piektajā mēnesī mana draudzene kļūst apaļīgāka, šī dabas izrāde ir ļoti interesanta. Taču mana mīļā uztraucas, vai pēc dzemdībām atkal kļūs slaida, vai neparādīsies strijas un vispār, vai viņa man tāda patīk.
Sestajā mēnesī virtuvē, guļamistabā atrodu atvērtus žurnālus un grāmatas par bērna gaidīšanas laika dažādiem aspektiem. Esam saņēmuši ielūgumu uz jauno vecāku skolu, vairs nav, kur atkāpties. Piedalos. Pamazām kļūstu par pamperu un krūts barošanas ēras profesionāli, vismaz teorētiski. Esam vienojušies, ka ultrasonogrāfijā nevaicāsim par bērna dzimumu. Sajūtot spēcīgu spērienu no iekšpuses, pat manai mīļajai nav šaubu – tas būs dēls.
Varētu domāt, ka pie šīs dzīves esmu pieradis. Septītajā mēnesī esmu iepazinies ar savu (!) vecmāti, dakteri, pat redzējis jauki iekārtotu palātu, kur es kļūšu par tēti. Sevišķi drošs tomēr nejūtos un mierinu sevi ar apziņu, ka ne jau es dzemdēšu.
Pārnāku no darba noguris un redzu, ka sieviņa jau guļ. Kad viņa aizmigusi, paklusām, lai nekļūtu smieklīgs, runājos ar to knauķi viņas puncī. Stāstu viņam, kā mēs abi drīz laidīsimies ar slēpēm no Baldones kalna.
Devītais mēnesis ir galā. Sākušās sāpes, esam slimnīcā, slauku viņas asaras, sviedrus, mierinu un nesaprotu, kāpēc tas nenotiek ātrāk. Jocīgā kārtā vecmāte nemaz neuztraucas. Un tad, jā, jā, jā! Man ir piedzimusi meitiņa… Kāds burvīgs brīnums, spēju tikai smaidīt. Protams, tieši to mēs ar sieviņu arī gaidījām. Laimes izjūta ir tik pilnīga, ka nomāc nogurumu.
***
komentārs
– Psiholoģe Andra Katkeviča:
“Bērna gaidīšanas laiks ir smalks, intīms, spēcīgu emociju un praktisku apsvērumu piesātināts abiem vecākiem. Manuprāt, neviena sieviete, lai cik izglītota un pieredzējusi, nekad īsti nezinās, ko vīrietis izjūt bērniņa gaidīšanas laikā, tas droši vien jāvaicā viņam pašam. Vīrietis emocionāli nav mazāk jūtīgs, vienīgi viņam ir grūtāk to pateikt vārdos. Rūpes par sievieti, satraukums, lai viņai viss ir labi, un lepnums, ka aug dzimtas turpinājums, varētu būt svarīgākās vīrieša izjūtas šajā periodā. Sieviete šajā laikā bieži satraucas par pārmaiņām ķermeņa apmēros. Tomēr domāju, ka lielākā daļa vīriešu piekritīs – mana sieviete, kas gaida manu bērnu, ir īpaša un skaista neatkarīgi no tā, cik liela vai neveikla. Starojošu un laimīgu topošo māmiņu šajā laikā dara gan vīrieša uzmanība, gan apziņa, ka viņā aug mazs brīnums. Tas arī vīrieti paceļ kādu sprīdi virs zemes.
