Joprojām man prātā tikšanās ar francūzi, kurš, kopā ar ēzelīti ceļojot pa Eiropu, augusta sākumā bija iegriezies kādās mājās mūsu rajonā.
Joprojām man prātā tikšanās ar francūzi, kurš, kopā ar ēzelīti ceļojot pa Eiropu, augusta sākumā bija iegriezies kādās mājās mūsu rajonā. Paziņas, kuri bija lasījuši publikāciju, atzina, ka viņi varbūt gribētu, bet šaubās, vai sadūšotos kādreiz pamēģināt atpūsties tā kā ceļojumu aprakstu autors.
Vienatnē un bez jebkāda komforta. To var atļauties tikai cilvēks, kurš garīgi ir tik bagāts, ka paša persona neuzdzen garlaicību un nenomāc ar vientulību, sacīja paziņa, kuram ir laba izglītība, darbs, pienākumi, steiga, stress, māja, ģimene. Viņš būtu laimīgs par vienu nakti mierīgā, saldā miegā, sapņos atceroties bērnību, nevis meklējot risinājumu nākamās dienas biznesa problēmām.
Iedomājos, ka šādi ceļot ir arī nedroši. Tā ir bezgalīga uzticēšanās cilvēkiem, ko ceļojumā nākas sastapt. Nekad jau nevar prognozēt, kas, kā un kur būs.
Katru gadu vienu reizi, naktsmājas meklējot, esmu atraidīts, teic Žaks par savu ceļotāja pieredzi. Taču francūža balsī nedzirdu dusmu. Viņš skaidro, ka jāsaprot – cilvēki ir dažādi, katram sava pieredze, un nelūgts svešinieks ne visiem liksies vēlams viesis. Staigā te tādi dīvaiņi, un pēc tam šis tas pazūd, iespējams, ka arī tā par viņu ir teikts neuzticoties. Šajā vietā katrs pats var sev vaicāt, vai atvērtu Žakam durvis?
Ziņas viņš nav klausījies, kopš izgājis no mājām, un, iespējams, nezina, ka Izraēla bombardē Libānu, ka Klusā okeāna salas skārusi zemestrīce, ka viņa dzimtajā Francijā no nepieredzēta karstuma šovasar miruši cilvēki. Un kas mainītos, ja viņš to zinātu? Kaut gan – izolēts no pasaules Žaks nav, jo pa mobilo tālruni ir sasniedzams saviem bērniem, dzīvesbiedrei, draugiem. Tomēr tas tikai ārkārtējiem gadījumiem vai brīdim, kad nepieciešama palīdzība, viņš apgalvo. Divus mēnešus gadā viņš vēlas dzīvot kā vientuļnieks, izdzīvot šo laiku.
Žaks apgalvo, ka līdzīgs ceļojums prasa noteiktu fizisko sagatavotību, ļoti labus apavus un pavisam nedaudz naudas. Bagāža, protams, ir izcili vienkārša, jo cik lielu somu tad var panest ēzelītis! Taču piecpadsmit gados, ik reizi gatavojoties šādam atvaļinājumam, viņš acīmredzot ir sapratis, bez kā noteikti nevar iztikt.
Nevaicājiet par kilometriem, vaicājiet par laimi, par brīvības izjūtu, teica kungs, kurš vairāk nekā divus mēnešus ir tikai gājis, gājis un gājis pa Eiropas ceļiem. Bijis viens vai runājies ar ēzelīti, vērojis dabu, cilvēkus, un saule viņam bijusi pulksteņa vietā.
Ceļojot Žaks apliecina, cik maz patiesībā cilvēkam vajag, lai dzīvotu. Lai aust un riet saule, lai neizsīkst akas, lai ir gabals maizes un dabā miers – tāds, ka sienāzi un odu var dzirdēt. Kamēr vien var un ir, ko dzirdēt.
