Pirms astoņdesmit gadiem, 1938. gada martā, izrādās, lielākā daļa Latvijas nesaudzīgi cīnījusies pret žurkām. Arī Bauskā pirmās pavasara vēsmas nāca ar žurku apkarošanu. Koordinēt iznīcināšanas pasākumus Bauskā uzņēmās Bauskas pilsētas valde.
Žurkas vietējiem iedzīvotājiem sāka nest pārāk lielus zaudējumus. Tās nodarīja postu ar dzīvojamo un saimniecības ēku sagraušanu, ar uztura un lopbarības krājumu iznīcināšanu un aptraipīšanu. Žurkām bija nepārvarama tieksme sagrauzt visu, kas gadījās ceļā, – ādas, drēbes utt. Bieži tās iznīcināja daža strādīga, bet naudas iestādēm neticīga pilsoņa grūti pelnītās un krātās «zeķu bankā» rūpīgi noglabātās naudaszīmes. Izbadējušās žurkas uzbrukušas cilvēkiem, sakodušas bez uzraudzības atstātus bērnus. Tās izplatīja arī dažādas cilvēku un mājkustoņu slimības – lopu mutes un nagu sērgu.
Slazdi un indes
Žurku un peļu iznīcināšanai lietoja slazdus. Par ēsmu visbiežāk izmantoja viegli apceptus speķa gabaliņus. Bija arī dažādas indes. Tām bija jābūt tā sagatavotām, lai žurkas tās ēstu un aizietu bojā, tās nedrīkstēja būt indīgas mājkustoņiem, jo lauku saimniecībās indi izlika mājdzīvnieku mitekļos.
Tirdzniecībā bija divu veidu žurku indes, ko žurku iznīcināšanai lietoja visā pasaulē. Ļoti plaši izplatīti bija no jūras sīpola pagatavoti preparāti, kas bija ļoti indīgi žurkām, bet nebija kaitīgi mājkustoņiem un cilvēkiem. Tirdzniecībā bija pieejami divi no jūras sīpola pagatavoti šķidra veida preparāti – «Zurkins» un «Ratopax», abi bija vienlīdz iedarbīgi. Apēdot baltmaizes gabaliņu ar diviem gramiem preparāta, nobeidzās katra žurka.
Stipri indīgs žurkām bija arī «Thallium sulfuricum». No tā tika gatavoti preparāti ar dažādiem nosaukumiem – «Navan pasta», «Zelio pasta», «Tallio pasta» un «Sargols». Lai rosinātu iedzīvotājus būt pēc iespējas aktīvākiem šīs sērgas iznīcināšanai, Latvijas Lauksaimniecības kamera rosināja sākt plānveidīgu žurku un peļu iznīcināšanu visā valstī.
Žurku iznīcināšanas nedēļa
Pašvaldības departaments 1938. gada 23. februāra sēdē apstiprināja Bauskas pilsētas valdes izveidotos saistošos noteikumus par žurku iznicināšanu Bauskā. Tajos bija minēts, ka sistemātiskai žurku iznīcināšanai Bauskas pilsētas valdei ir tiesības visā pilsētā vai tikai kādā tās daļā rīkot žurku iznīcināšanas dienas, tās iepriekš publiski izsludinot. Žurku iznīcināšanas veidu un kārtību noteica Bauskas pilsētas valde, kuras rīkojumi un aizrādījumi visiem namu un gruntsgabalu īpašniekiem vai viņu likumīgiem vietniekiem nekavējoties bija jāizpilda. Grauzēju iznīcināšanai atļautie līdzekļi namu un gruntsgabalu īpašniekiem uz sava rēķina bija jāiegādā pilsētas valdes norādītās vietās. Namu un gruntsgabalu īpašniekiem vai viņu likumīgiem vietniekiem vajadzēja gādāt par to, lai žurku iznīcināšanas dienās no plkst. 8 līdz 20 pilsētas valdes noteiktām uzraudzības personām būtu pieejamas visas telpas, kur lietoti žurku iznīcināšanas līdzekļi. Par šo saistošo noteikumu pārkāpšanu vainīgie bija sodāmi pēc soda likuma.
Žurku iznīcināšanas nedēļā visiem namsaimniekiem Bauskas pilsētas valdē par nelielu maksu izsniedza žurku iznīcināšanas līdzekļus. Latvijas Lauksaimniecības kameras augu aizsardzības apgādes darbinieks izsniedza in-strukcijas par indes lietošanu. Žurku iznīcināšanas akcijas laikā plašam interesentu lokam Bauskā par šo tēmu lasīja referātus, Aizsargu nama zālē tika rīkoti šai tēmai veltīti bezmaksas kinoseansi. Šos pasākumus bija ieteicams apmeklēt, īpaši namsaimniekiem, lai gūtu sīkākas ziņas par žurku iznīcināšanu. Namu un gruntsgabalu īpašniekus, kas nepildīja pilsētas valdes pilnvaroto personu rīkojumus par žurku iznīcināšanu, varēja sodīt.
Ar humoru
Kā Ačuks brūti pazaudēja
Kāds laikabiedrs ar segvārdu Ačuks atminas karu ar žurkām:
«Man allaž nāk prātā, ka es savā laikā žurku dēļ pazaudēju brūti. Jā gan, nemaz nebrīnieties! Toreiz man bija brūte. Vismodernākā brūte, kādu vien pasaule redzējusi. Augums – 1,5 metra, smēķētāja, bolero cienītāja (nezinu, kas tas bolero ir – ievārījums tāds vai kurpju fasons) un krāsainu nagu dievinātāja. Pie tam – kāda vēl! Daža dāma, teiksim, nagus vien nolako, bet mana brūte dažreiz pirkstus visgarām nokrāsoja ar okeru. Spēcīgs raksturs, kā redzat!
Tāda bija mana brūte, ko es žurku dēļ pazaudēju. Toreiz viņa mani ielūdza pie sevis viesībās: «Atnāc, Augustiņ, pie mums trešdienas vakarā! Man būs vārdadiena… Mēs trīsi vien būsim – tu, mamma un es.» Trešdienas vakarā, kā par nelaimi, mūsu pilsētiņā notika priekšlasījums par to, kādu postu nodara žurkas un cik nesaudzīga cīņa vedama pret tām. Būdams vēl priekšlasījuma iespaidā, es nopirku dāvanu, puķes un gāju pie Jozefīnes. Bija gluži jauks vakars. Sēdējām pie tējas galda trijatā, tērzējām un priecājāmies par mēnesnīcu.
Pēkšņi Jozefīnei sagribējās smēķēt. Sērkociņu uz galda vairs nebija, man klāt arī ne. Tāpēc Jozefīne teica: «Izej, Augustiņ, ķēķī, tur uz bufetes stūra ir pilna kārbiņa sērkociņu, ienes to!» Izgāju ķēķī. Ko tur tik gaišā vakarā uguni degt, paņemšu tāpat mēnesnīcas gaismā, nodomāju. Uzreizi skatos – mēness apspīdētā laukumā uz grīdas kaut kas melns kustas. Nu tāds kā varde, kā bērnu galoša… apmēram tādā lielumā. «Žurka!» man uzreiz iešāvās prātā. Un acumirklī iedomājos visu to postu un nejēdzības, ko žurkas sagādā. Ķēķa kaktā sagrābu slotu, piezagos žurkai tuvāk un situ. Žurka, zināms, kājas vien pagrieza. Iegāju atpakaļ istabā un lepni paziņoju: «Es nupat ķēķī nositu vienu žurku!» «Žurku!?» Jozefīne palika vīnes krēsla kājas krāsā. «Mamm, tad nu mans Fifī ir beigts!» Ko tur daudz runāt, es biju nositis brūtes sunīti, ko tai draudzenes vārdadienā dāvinājušas. Tādu mazu, mazītiņu, lēnu, ko var uz rokām nēsāt. «Meties nu pats rāpus un rej Fifī vietā! Uz pēdām ārā!» brūte kliedza un rādīja durvis.»
