Mājas vārds. Vecumnieku pagasta «Brūžkalni» kādreiz saukti par «Brūža kalnu».
Mājas vārds. Vecumnieku pagasta “Brūžkalni” kādreiz saukti par “Brūža kalnu”
Nosaukums “pārkristīts” kolhozlaikos, teic īpašnieks Guntis Aupmanis.
Aupmaņu dzimta Vecumnieku pagasta “Brūžkalnos” saimnieko jau trešajā paaudzē. Pašlaik mājā dzīvo Guntis un Silvija Aupmaņi. Netālu no mājokļa pie vecā Rīgas ceļa bijis Katrīnas krogs. Līdz mūsdienām tas nav saglabājies. Iespējams, mājas vārda izvēlē kāda loma bijusi krogam un tā iemītniekiem. G. Aupmanis atceras, ka vienam klasesbiedram vecāmāte kādreiz bijusi krodziniece. Savukārt paša vecmāmiņa stāstījusi, ka aiz Katrīnas kroga, netālu no mājām “Strautkalni”, bijusi aizaugusi leja. Tur dažkārt slēpušies laupītāji un uzbrukuši zemniekiem, kas atgriežas no Rīgas tirgus.
G. Aupmaņa vecāmāte Anna Aupmane “Brūžkalnus” nopirka 1924. gadā. Toreiz uz kalna bija tikai maza guļbūvīte un divas plūmītes. No tās varēja redzēt pusotru kilometru tālu, spēts saskatīt arī Vecumnieku baznīcu. Mežs bija tikai vienā mājas pusē. No “Brūžkalniem” saredzēti dzelzceļa vagoni 1949. gadā. Tā kā Aupmaņi apsaimniekoja 20 hektāru zemes, ieraugot nākam kareivjus, viņi nodomāja par steidzami saliekamām mantām ceļam. Par laimi, karavīri prasīja tikai ēst.
Cīnās ar ozolu
Pašlaik gan no “Brūžkalniem” nevar saredzēt tālu, viss aizaudzis kokiem. Uz mājām ved aleja. Arī ap ēku ir daudz vecu koku. Tos tālajos pagājušā gadsimta 20. gados no meža kā stādiņus sanesa un sastādīja saimnieka vecāmāte. Pašlaik augstie stāvi ir apmēram 80 gadu veci, daudzi kalst nost, apdraud elektrības vadus vai liecas uz mājas pusi. Tāpēc saimnieks vairākus jau nozāģējis, dažiem likvidējis draudīgākos zarus. Visnepadevīgākais izrādījies kāds ozols. Kad G. Aupmanis zāģēja vienu no tā lielajiem zariem, kas liecās virs elektrības līnijas, viņš guva pamatīgas traumas.
Prec tikai Annas
Interesanti, ka Aupmaņu dzimtas vīrieši trīs paaudzēs ģimenes veidojuši ar sievietēm vārdā Anna. G. Aupmaņa vectēva Andreja mammu sauca Anna. Vectēvs izvēlējās arī Annu, pirmo “Brūžkalnu” saimnieci. Viņu dēls Jānis, G. Aupmaņa tēvs, arī apprecēja Annu. “Nu jau visas trīs atdusas blakus Vecumnieku centra kapos,” teic saimnieks.
G. Aupmanis ar dzīvesbiedri uz laukiem pārcēlās no Rīgas. Tas notika pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Saimnieks 33 gadus nostrādāja par elektriķi bioķīmisko preparātu eksperimentālajā rūpnīcā Rīgā. Saimniece tajā pašā darbavietā bija ķīmiķe vairāk nekā 40 gadu. “Brūžkalnos” līdz 1998. gadam saimniekoja īpašnieka mamma. Kad viņai pietrūka spēka, dzimtajās mājās atgriezās dēls ar vedeklu. “Es visu mūžu dzīvoju Rīgā. Gribēju apmesties uz laukiem. Te ir īpašs klusums un miers. Priecājamies par radu apciemojumiem,” saka S. Aupmane.
Lapsa nāk “draudzēties”
“Brūžkalnu” kalns bijis daudz lielāks. To noraka, vedot smiltis Ķekavas–Skaistkalnes šosejas būvniecībai. Lai arī māja atrodas pakalnā un zeme ir smilšaina, “Brūžkalnos” ir augsts gruntsūdens. Kad nolīst pamatīgāks lietus, peļķes vēl ilgi stāv.
Kaimiņi ir apmēram kilometru tālāk. Tā kā tuvumā ir mežs, uz “Brūžkalniem” nāk zvēri. Stirnas, nebaidoties mājas sargu reju, ganās piecu, desmit metru attālumā no mājokļa. Tās zem ozoliem meklē zīles, izēd puķēm vidučus. Kaimiņi sūdzas par apēstajām zemenēm. “Suņi jau apnikuši riet. Lapsas arī nāk “draudzēties”. Tās ievērojušas, cik sargiem garas ķēdes, un droši nostaigā gar priekšu,” saka S. Aupmane.
***
“Bauskas Dzīve” pateicas “Brūžkalnu” saimniekiem Guntim un Silvijai Aupmaņiem par atsaucību un viesmīlību.
