Mums, labdarības pasākuma dalībniecēm Inetai Zvirgzdai-Šebinai, Rutai Drozdovai un Elzai Balodei, 17. martā «Bauskas Dzīvē», 4. lappusē, publicētais žurnālistes A. Ērgles raksts «Meklē strīda risinājumu» sagādāja nepatīkamus brīžus. Rakstā labdarības pasākums Iecavas bērnudārzā «Dartija» minēts kā reliģisks sarīkojums.
Mūsu grupa draudzes «Dzīvības straume» projektā «Vislielākā dāvana» piedalās jau vairāk nekā desmit gadus. Pa šo laiku tikai viena ģimene atteikusi sava bērna dalību pasākumā. Neviens neko neuzspieda. Turklāt, ja neapmierināja dāvana, varēja atdot atpakaļ.
Nedomājam taisnoties, bet draudzes svētdienas skolas bērni ar savu koncertu un bērnu apdāvināšanu nemācīja nevienam lūgt Dievu. Vai tas, ka bērniem tika atgādināts par labestību un godīgumu, novērtējams kā kaut kas nepieņemams? Daži grupas bērni apmeklē svētdienas skolu. Un vai tad reliģija ir lielākas briesmas bērniem nekā tas, ko bērni piedzīvo ikdienā? Vai koncertā pieminēt Dieva vārdu bija nepiedienīgi? Jājautā, ko sliktu esam nodarījuši iestādei un grupas bērniem!?
Neskatoties ne uz ko, ir palicis gandarījums par to mazo prieciņu, ko spējām sagādāt labdarības akcijā. Atliek tikai minēt, kādi savstarpēji strīdi notiek un kāpēc jāiesaista bērni, vecāki un darbinieki. Kam tas ir izdevīgi? Un kas segs mūsu morālo kaitējumu? Gribam beigt ar Dž. Lovela teikto: «Kas nespēj radīt pats neko, tas visu peļ un nomelno!»
