Analizējot pašreizējo situāciju cukura nozarē, jāsecina, ka nav izredžu to saglabāt.
Analizējot pašreizējo situāciju cukura nozarē, jāsecina, ka nav izredžu to saglabāt. Tās liktenis diemžēl jau ir izlemts Briseles gaiteņos ar mūsu valsts lauksaimniecības vadības klusu piekrišanu.
Šī raksta mērķis ir likt padomāt pārējo lauksaimniecības nozaru pārstāvjiem, lai neatkārtotu cukurbiešu audzētāju pieļautās stratēģiskās kļūdas, lai nepiepildītos zinātnieka Andra Miglava kārtējās pesimistiskās prognozes par mūsu lauksaimniecības likteni (“Vai laucinieki sagaidīs nākamās vēlēšanas?”, “Latvijas Avīze”, 5. februāra numurs).
Kā sākās ceļš uz likvidāciju?
Sakarā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1993. gada 11. maija lēmumu par Latvijas Republikas likuma “Par cukuru” spēkā stāšanās kārtību un Lauksaimniecības ministrijas 1993. gada 1. jūlija pavēli Nr. 338 par valsts uzņēmumu pārveidošanu par valsts akciju sabiedrībām līdz 40% kapitāla daļu pienācās zemniekiem – cukurbiešu audzētājiem, līdz 49% – ārvalstu investoriem, līdz 10% – privatizējamo objektu darbiniekiem u. c.
Diemžēl toreiz ministrijas vadība kā potenciālo ārvalstu investoru noraidīja Dānijas firmas “Danisco” piedāvājumu un spēcīgās cukura ražotājas firmas vietā izvēlējās Lielbritānijas cukura tirgotāju, nevis ražotāju firmu “MAN”.
Par vēlu ir izteikta ministru prezidenta Aigara Kalvīša atziņa 2006. gada 13. decembra preses konferencē reģionālās preses žurnālistiem: “Es savu attieksmi esmu jau paudis – šī nozare ir saglabājama. Ja akcionāri vai “LexU” nezina, ko darīt ar Jelgavas cukurfabriku, lai pārdod dāņiem, kas zina, ko darīt, jo Lietuvā, piemēram, cukurfabrikas neviens likvidēt negrasās, tur šī nozare paliks.”
Līdz ar cukurfabriku privatizāciju savu vadošo lomu cukura nozares problēmu risināšanā un koordinēšanā zaudēja 1990. gada 2. novembrī dibinātā Latvijas cukura ražošanas sabiedrība “Latvijas Cukurs”, kas pārstāvēja gandrīz visas tā laika cukurbiešu audzētājas saimniecības un cukurfabrikas. Tā vietā tika radītas lokālas institūcijas: “Zemgales cukurs”, “Kurzemes cukurs”, vēlāk arī cukurbiešu audzētāju asociācija un apvienība.
Zemkopji zaudēja ietekmi
Cukurfabriku padomēs un valdēs ievēlētie cukurbiešu audzētāji arvien vairāk pakļāvās lielāko kapitāla daļu turētāju un fabrikas pārvaldītāju ietekmei, kas neatbilda zemkopju vairākuma interesēm. Par to liecina kaut vai cukurfabriku padomēs un valdēs pieņemtie lēmumi par cukurbiešu transporta izdevumu kompensācijas atcelšanu audzētājiem, samierināšanās ar milzīgi aizkavētiem norēķiniem par piegādāto ražu, cukurbiešu bāzes cukura satura paaugstināšana u. c.
A. Kalvītis jau pieminētajā preses konferencē izteicās: “..lielākā stratēģiskā kļūda bija, ka zemnieki savulaik pārdeva savas Jelgavas cukurfabrikas akcijas privātpersonām, kas nav saistītas ar ražošanu.” Tas tiešām bija nepārdomāts, bet no lauksaimnieku tā brīža situācijas it kā attaisnojams solis, jo cukurbiešu audzēšanas apjoma noteikšanai ieviestā kvotu sistēma nebija saistīta ar akcijām, un par akcijām, diemžēl arī ar padomēs ievēlēto cukurbiešu audzētāju klusuciešanu, dividendes praktiski netika maksātas.
Taču, tiklīdz akciju uzpircēji tika pie kontrolpaketes, tā to kabatās ieplūda dividendes miljonos latu apjomā.
Morāli sagatavoti
Kāpēc kampaņa par cukura nozares saglabāšanu sākās tikai tagad, kad tās liktenis jau izšķirts? Kāpēc klusēja un joprojām klusē daudzu it kā lauksaimnieku intereses aizstāvošo nevalstisko organizāciju un asociāciju pārstāvji? Kāpēc tikai šī gada 1. un 2. februārī zemkopības ministrs izlēma tikties ar cukurbiešu audzētājiem, lai izskaidrotu jau notikušo faktu par nozares sagrāvi, nevis vismaz gadu iepriekš, kad bija vēl kāds cerību stariņš nozares saglābšanai? Atbildes uz šiem jautājumiem lai paliek uz ministra un attiecīgo lauksaimniecības organizāciju pārstāvju sirdsapziņas.
Gandrīz jādomā, ka cukura nozares problēmu ķēdē visvairāk iesaistītie – cukurbiešu audzētāji – ir morāli sagatavoti nozares likvidācijai. Tad kāpēc tik daudz rūgtuma, neizpratnes un pamatotu pārmetumu izskanēja 1. februārī Bauskā zemkopības ministra Mārtiņa Rozes un cukurbiešu audzētāju tikšanās dienā?
Daudzu runātāju kritiku izpelnījās Valsts agrārās ekonomikas institūta zinātnieka Andra Miglava pētījums par cukura ilgtermiņa ražošanas iespējām Latvijā.
Diemžēl, lai kādi būtu zinātnieku pētījumi, tie ietekmēt cukura nozares pastāvēšanu vairs nevar. Cukurfabriku akciju kontrolpakete vairs nepieder audzētājiem, bet uzņēmumu īpašnieku interesēs ir iegūt pēc iespējas lielāku naudu, nevis domāt par tradicionālas lauksaimniecības nozares saglabāšanu.
